Ukrainas valdība atteicās automātiski pagarināt līgumu ar vietējā Naftogaz vadītāju Andreju Koboļevu, esošā līguma derīguma termiņš beidzas jau pavisam drīz, 22. martā, raksta RIA Novosti autors Dmitrijs Lekuhs. Un tiks sarīkots kompānijas vadītāja amata konkurss. Tas ilgs mēnesi, un piedāvājumus attiecībā uz jaunā Naftogaz vadītāja darba līguma nosacījumiem sniegs kompānijas novērotāju padome.
Valdības prasība ir loģiska. Ja nebūs tranzīta, tad ko šis vadītājs tīri tehniski grasās vadīt? Strīdēties ar to ir neviegli, tāpēc Naftogaz vadītājs arī nestrīdas: viņš vienkārši netaisās šo lēmumu izpildīt un nekur netaisās aiziet.
Koboļevs paziņoja, ka valdības iniciatīva par konkursa rīkošanu viņa ieņemamajam amatam vispār ir pretrunā ar Ukrainas likumdošanu. Jo par kadru politiku kompānijā, kuras dibinātājs ir Groismana vadītais Ministru Kabinets, kā arī par darba apmaksu, tostarp prēmiju apmēru, ir atbildīga nevis valdība, bet novērotāju padome.
Turklāt pēdējais, jeb tieši sarunas par darba apmaksu un bonusiem, izskatās nebūt ne nejauši.
Te viss ir vienkārši.
Naftogaz novērotāju padomes vadītāja britiete Klēra Spotisvuda jau uzrakstījusi Groismanam kādu oficiālu vēstuli ar rekomendāciju pagarināt līgumu ar Koboļevu. Un noteikt viņam mēnešalgu 2,08 miljonu grivnu (apmēram 77 tūkstošu dolāru) apmērā, kas arī bez prēmijām un bonusiem (un tie būs, noteikti būs) nedaudz nevelk līdz cerētajam skaitlim miljona dolāru gadā. Nabadzīgai teritorijai visnotaļ neslikti, ziniet.
Kur gan vēl tādu darbu atradīsi?
Un te ir absolūti vienalga, ka "Groismana nosacījumu" neizpildīšanas gadījumā (un tie esošajā politiskajā situācijā konkrēti nav izpildāmi, kam, ja ne profesionālam Koboļevam, tas ir zināms), pēc kāda laika tu vadīsi uzņēmumu-bankrotu: būt priekšniekam likvidācijas komisijā – tas arī ir bizness, un vēl kāds, to jums apstiprinās jebkurš konkursa kārtā izvēlēts vadītājs. Tas pats Porošenko, kurš šobrīd kaujās par "vāli", cīnās kā reizi par "likvidācijas komisiju". Jo lieliski saprot, ka, ja ne viņš vadīs likvidācijas komisiju, tad viņu gluži vienkārši saplosīs bijušo un esošo domubiedru bars abos Atlantijas okeāna krastos. Savukārt ja viņš nonāks tās vadībā, tad vēl kādu laiku pagrozīsies. Un pamēģinās vēl ar kādu vienoties vai sarīkot ārkārtas situāciju.
Un arī Andrejam Koboļevam ir tādi pati loģika. Ja to joprojām būsi uz ventiļa, tad būs iespēja patirgoties. Bet ja nocels – skrien, Forest, skrien…
Pats notiekošā fakts nežēlīgi liecina par vadības sabrukumu tagad arī augstākajos ukraiņu varas ešelonos.
Un mums pat ir kaut kā bail iedomāties, kas notiek tur uz vietām.
Taču uz šīs nelaimīgās teritorijas darbojas četras (!) atomelektrostacijas ar 15 (!) energoblokiem. Turklāt, viena no tām, Zaporižjas AES, ar sešiem WWER energoblokiem un kopējo noteikto jaudu 6000 MWt, ir lielākā Eiropā. Un tas lūk šādā situācijā ir, atvainojiet, vairs ne tikai Ukrainas problēmas: "Černobiļas vēji", diemžēl, neatzīst robežas.
Un kas attiecas uz pašu brūkošo Ukrainas GTS, tad pagaidām ir skaidrs viens: gan Groismans, kurš izvirza "faktiski neizpildāmus nosacījumus", gan Koboļevs, kurš šos nosacījumus atsakās pieņemt, absolūti noteikti, spriežot pēc uzvedības, necer, ka gāzes tranzītu izdosies saglabāt. Vispār jau runājot, ne jau šādam nolūkam apstiprināja kuratori no kādas tālas valsts, kura šobrīd ir ļoti aktīva SDG tirgos. Tā nav ieinteresēta nevienā no trubām – nedz Krievijas, nedz Ukrainas, kuras sūknē konkurējošo lēto cauruļvadu gāzi uz Eiropu. Un ja "Ziemeļu straume 2", kā arī citus Krievijas gāzesvadus, pavisam bloķēt neizdosies, tad Ukrainas GTS izmest no tirgiem, kā noskaidrojas, ir gaužām vienkārši. Pietiek likt Ukrainai izvirzīt pārrunām ar krieviem apzināti nepieņemamus un nekonkurētspējīgus nosacījumus, un viss. Amerikāņu SDG nepatīkamā konkurenta Krievijas dabasgāzes veidā, kurš iet uz Eiropu cauri Ukrainas "trubai, vairs nav tirgū.
Viens no uzdevumiem ir atrisināts.
Un vispār, laikam jau, tas arī ir tas, "par ko mira Maidans".
