Bet nē. Okupācija Latvijas versijā – tas ir kaut kas dzīvs, kas mūžīgi attīstās un radoši papildinās. Dīvaini, ka Okupācija pie mums vēl nav kanonizēta.
Latviešiem atļauts teikt to, kas nav atļauts krievam. Režisors Hermanis paziņoja, ka praktiski visi latvieši sadarbojušies ar okupācijas varu, izņemot četrus-piecus dīvaiņus-disidentus. Tas ir apkaunojoši. Un lai nebūtu mokoši kauns par PSRS nodzīvotajiem gadiem, parādījās okupācija. Jādomā, ka īpaši kauns bijis trimdas – latviešu emigrācijas – pārstāvju priekšā. Atbrauca viņi, ieraudzīja, ka visi latvieši ar krieviem saprecējušies un kopīgiem spēkiem ar dziesmu uz lūpām būvē sociālismu, un sametās baisi. Tad nācās ķerties klāt kreatīvam.
Kas tad tur ar to Nākotnes māju? Kādas ir okupācijas perspektīvas? Daļēji šo noslēpumu izgaismoja nesenais aizsardzības ministra Arta Pabrika ziņojums. Viņš pastāstīja Latvijas Televīzijas raidījumam "Panorāma", ka viens no lielākajiem aizsardzības nozares izaicinājumiem tuvāko gadu laikā būs visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešana.
Tajā ļoti liela nozīme, izņemot pārējo, tiek veltīta psiholoģiskai gatavībai pretoties okupācijas varai un savlaicīgi nostiprināt pretošanās vājākos ķēdes posmus. Tas paredz visas valsts un sabiedrības iekļaušanu, lai katrs valsts iedzīvotājs zinātu savu vietu un lomu pretošanās kustībā.
Kā lai to saprot? Tā, ka valsts līmenī Latvijā tiek atzīta kārtējās okupācijas varbūtība? Tagad jūs saprotat, priekš kam muzejam savajadzējās piebūve?
Paliek, protams, daudzi praktiski jautājumi. Piemēram, kā nostiprināt vājos posmus. Ieliet šim posmam degvīnu un iedot granātu? Un kādā veidā ērtāk pretoties? Pieņemsim, tevi uzaicina okupācija vara kļūt par kolhoza vai operas direktoru. Bet tu neesi ar mieru! Ne par ko!
Un te, protams, ir liels kārdinājums. (Un, ja tava labā roka tevi kārdina, nocērt to un aizmet prom no sevis; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. Mateja evaņģēlija 5:29) Gribas taču dzīvot ar cieņu: nopirkt jaunu auto, sieva redz kur prasa kažoku un braucienu uz kūrortu. Nebūs lieka zolīda alga un personīga pensija, tautas mākslinieka rangs. Lai pēc tam ielauztu rokas, tēlojot upuri – neesmu vainīga es, viņš (okupants) pats pie manis atnāca. Mēs neesam nodevēji un kolaboracionisti, mēs esam savu cilvēcīgo, un dažkārt necilvēcīgo vājību upuri. Mēs nebijām spējīgi tām pretoties.
Starp citu, ko varēs izlikt mūsu okupācijas Nākotnes māja? Jādomā, tur pilnībā iederēsies šie paši automobiļi, kažoki, fotogrāfijas no kūrortiem, diplomi un medaļas no okupācijas varas. Un pati māja jānosauc par "okupācijas sasniegumu izstādi".
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
