Swedbank — tas vairs nemaz nav joks. Tā nav nekāda kabatas banka naudas atmazgāšanai. Tās ir divas trešdaļas valsts fizisko personu kontu un tikpat daudz – juridisko personu. Ja sabruks Swedbank, krīze skars katru ģimeni, un šausmas pēc Latvijas krājbankas sabrukuma atgādinās pasaku ar labām beigām, spriež žurnālists Alekss Aļohins portālā zga.lv.
Ekonomikas ministra Ralfa Nemiro izteikumi norāda, ka nekas cits nav gaidāms. Vai pat sliktāk. Lūk, ko viņš pastāstīja intervijā radio LR 4:
"Banku problēmas ļoti negatīvi ietekmēs ekonomiku – mēs cietīsim zaudējumus visās jomās. Investoriem īpaši svarīga ir banku sektora reputācija, stabilitāte. Taču ziņas šajā nozarē viņiem neko labu nesola. Uzmanīgi izlasot Moneyval nostādnes, kļūst skaidrs, ka to neizpildīšanas gadījumā iespējamas nopietnas problēmas. Līdz pat Master un Visa card apturēšanai, ko pieļaut nedrīkst. Tā valdībai ir prioritāte numur viens. Izveidota atsevišķa struktūra... Mēs izpildīsim saistības, lai arī ziņas par bankām (riska zonā ir četras bankas), kas var sekot minētajām, situāciju neuzlabo."
Tulkojumā no ministru valodas cilvēciskā, īsumā tas skan kā "gaidāmi totāli mēsli". Kāpēc – tas ir skaidrs. Tagad visa progresīvā cilvēce agresīvi cīnās ar agresoru. Ar Putina Krieviju. Un ar eliti, kas gadu desmitiem atmazgājusi savus miljardus caur Eiropas bankām. Protams, tā jau ir laba lieta, bet korupcija un naudas atmazgāšana – slikta. Taču tad, piedodiet, ka nelamājos "po matuške" kāpēc tā nav Krievija, kuras bankām draud atslēgt Master un Visa card? Kāpēc par Krimu, Donbasu, Solsberiju un krievu hakeriem ar saviem naudas maciņiem ir jāatbild Raimondam Paulam un Vasilijam Pupkinam no Rīgas?
Tiem, kuri nevēlas ticēt "Vašingtonas obkomam", iesaku iepazīties ar ASV vēstnieka Latvijā brīnumaino vēstījumu. Jau pērnā gada decembrī Nensija Petita ļoti stingrā formā ("Es mīlu Latviju, taču tai nāksies. Tālāk – pa punktiem") paziņoja, ka ASV palīdzēs Latvijai kļūt tīrākai un labākai, lai kā Latvija pretotos. To papildināsim ar Latvijas Bankas prezidenta Edgara Rimšēviča dīvaino un nepabeigto lietu, ko iniciēja tieši amerikāņi. Tad aina būs loģiska.
Labsirdīgie skandināvi – Danske bank un Swedbank – vispasaules putinisma nepielūdzamās apkarošanas fonā mazgāja un spodrināja desmitiem miljardu Vovas draugu miljardus. Bet ASV kroni galvā licis pašmāju Vova – Donalds Tramps. Viņam ir garlaicīgi un skauž. Viņam gribas stingri, vīrišķīgi ieiet vēsturē. Veselas trīs reizes. Uzbūvēt sev pieminekli – Antimeksikas sienu iekšzemes lietošanai. Klusajā okeānā – pieradināt kodolbīstamo Kimu Čenunu. Vecajā Pasaulē – sagraut Eiropas Savienību, ASV tiešo konkurentu.
Pēdējam mērķim Baltijas valstīm un Polijai jākļūst nevis par tiltu starp Krieviju un Eiropu, bet gan par cietoksni ar komendanta stundu, spiegu māniju un pret krievu netīro naudu cieši slēgtiem vārtiem.
Lieta tāda, ka Putins, ceru, drīz beigsies, bet Krievija ar tās resursiem paliks. Tur sāksies atkusnis, un valsts pagriezīs seju un klētis pret Eiropu. Un tad mēs, lepnie piekrastes iedzīvotāji, kļūsim par Savienotajām Valstīm vajadzīgu šķērsli, kas jauno mīlestību kavēs. Piemēram, ja Vācija sagribēs nopirkt vēl kādas ogles vai gāzi, pastieps pēc tās roku, bet mēs viņu tajā rokā – šņaks! Polija pēcpusē – caps! Nemēģini gribēt nepareizo gāzi, vēlies amerikāņu gāzi!
Lai mēs kostu un skrāpētu vēl dusmīgāk, mūs jāiemāca domāt vienpusīgi, staigāt kopsolī, žvadzināt ieročus. Un jātur pusbadā.
Un šajā vietā rodas jautājumi. Vai esam gatavi palikt bez bankām, izsalkuši, taču godīgi, bet svešu interešu labad? vai dosim priekšroku iespējai kopā ar zagļiem un bandītiem ņemt no bankām kāpostu un uzkost ar to krievu vodkas straumes? Kas mums mīļāks – zagļi vai asinssūcēji?
