RĪGA, 27. februāris — Sputnik, Jevgeņijs Ļeškovskis. Godājamā izmeklētāja Jevgeņija Šabanova grāmatas "Bloknots, pildspalva un pistole" un "Puiši, strādājam klusi" ir populāras ne tikai viņa dzimtenē, bet arī Krievijā.
Tās lasa gan rakstnieka kolēģi, gan kriminālās autoritātes. Patlaban autors domā par mākslas filmas un multiplikācijas scenārijiem producentiem Krievijā.
Pagājušā gadsimta 70. gados rīdzinieks Jevgeņijs Šabanovs absolvēja slaveno Milicijas augstskolu Tomskā, pēc tam vairāk nekā 35 gadus strādāja padomju Latvijas Kriminālizmeklēšanā, pēc tam – jaunās republikas Kriminālās policijas Organizētās noziedzības apkarošanas birojā.
Pirms dažiem gadiem vecuma dēļ Jevgeņijam Šabanovam draudēja kārtējā štatu samazināšana, tāpēc viņš darbu pameta un sāka rakstīt aizraujošas grāmatas, kurās apvienojas dokumentālistika, memuāri un klasiskais literārais detektīva žanrs.
Gestapovieši – pārģērbušies padomju izmeklētāji
Kad dienas gaismu ieraudzīja viņa pirmā grāmata "Bloknots, pildspalva un pistole", to ar interesi lasīja ne tikai bijušie kolēģi, bet arī noziedzīgās pasaules pārstāvji.
Lai arī stāstu izlase "no dzīves" ir literārs darbs, autors tajā bieži vien nav mainījis ne vārdus, ne uzvārdus, arī reālās lietas nav pārrakstījis. Daudzi grāmatā atpazinuši sevi, piemēram, tie, kas tēloja gestapoviešus filmā "Septiņpadsmit pavasara mirkļi" un "pavadīja" labsirdīgo profesoru Pleišneru.
Tikai retais zina, ka viņu "veda" īsti padomju Kriminālizmeklēšanas darbinieki, kurus režisore Tatjana Lioznova lūdza notēlot nacistus. Viņai šķita, ka tikai īsti profesionāļi var notēlot īstus profesionāļus, ja runa ir par izsekošanu. Gestapoviešus "Rīgas šaurajās ielās" tēloja Kriminālizmeklēšanas nodaļas vecākais inspektors Ļaguševs un jaunākais inspektors Korotkovs.
Autora pirmās grāmatas tirāža veikalos Latvijā jau sen ir izpirkta. Tagad uz beigām iet arī otrā – "Puiši, strādājam klusi", kas, starp citu, nāca klajā pērn īsi pirms Starptautiskā grāmatu gadatirgus izstāžu centrā Maskavā. Abas grāmatas tapušas izdevniecībā Maskavas apgabalā un pēc tam izplatītas gan Latvijā, gan arī visā Krievijā.
Tas, par ko aizliegts rakstīt
Pulkvedis Jevgeņijs Šabanovs pastāstīja Sputnik Latvija, ka agrāk nav izdota neviena grāmata par Latvijas Kriminālizmeklēšanas un Kriminālpolicijas darbu. Kā noprotat, šīm struktūrām mazajā valstī reklāma ir lieka, arī cilvēki, kas šajās iestādēs strādā, publiska interese šķiet gluži nevajadzīga.
Pirmā stāstu izlase bija veltīta Kriminālizmeklešanas darbam 80. gados, otrā – darbam 90. gados, līdz 2004. gadam. Domājams, trešās grāmatas nebūs nemaz, jo informācija par daudzām lietām, ko izmeklēja operatīvais darbinieks Šabanovs, vēl ir slēgta.
"Kamēr strādāju IeM sistēmā, šo un to piezīmēju pats sev, domāju, ka reiz uzrakstīšu memuārus. Šāda tāda vēlme kaut ko uzrakstīt radās jau padomju gados. Toreiz pamēģināju kaut ko uzrakstīt, protams, par to, ko drīkstēja, un nosūtīju žurnāliem "Padomju milicija" un "Meklētājs". No turienes atnāca atbildes: sak, interesanti, taču publicēt to nevar, kāpēc, – to jums vajadzētu pašam saprast... Skaidra lieta. Vajag vēl pagaidīt un, protams, slīpēt ne tikai operatīvā darbinieka talantu," – atcerējās Šabanovs.
Viņš atklāja, ka Kriminālizmeklēšana pat IeM sistēmā bija gluži citāda pasaule, tā nav domāta visiem, tā sakot, tiem, kam patīk asas izjūtas, un vēl tiem, kam vienmēr gribējies aizstāvēt patiesību.
Londona bija tālu atpalikusi no padomju Rīgas
"Padomju gados Rīgas Kriminālizmeklēšanā tika izgudrots savā ziņā loti labs "velosipēds" – sistēma noziegumu sekmīgai atklāšanai. Ja pie mums tolaik atklāšana kritās zem 80%, to uzskatīja par pavisam sliktu darbu. Tad priekšniecībai ministrijā tā deva pa kaklu, ka bija pavisam traki. Pie tam mums vienmēr kā paraugu minēja "veiksmīgās rietumvalstis", piemēram, Angliju. Mēs tam ticējām. Taču man jau 80. gados pagadījās oficiālā noziegumu atklāšanas statistika Londonā gada laikā. Es biju mēms: tikai 9-13%. Bet pie mums – apmēram 80%. Lūk, kā!" – stāstīja izmeklētājs.
Viņš atgādināja, ka Rīgas Kriminālizmeklēšana bija slavena visā PSRS. Rīgu pat dēvēja par "kabatzagļu kapu". Bija labi noregulēts darbs ar zādzībām no dzīvokļiem, laupīšanu. Smago noziegumu atklāšanas līmenis dažkārt sasniedza 86%.
Tagad to ir grūti iztēloties, taču padomju gados Latvijā vispār nebija pasūtījuma slepkavību un reketa. Tādas narkotikas, kā kokaīns, heroīns te neparādījās, tikai "zālīte" un "salmiņš". Šabanovs atcerējās, kā 80. gados pirmo reizi tika aizturēta heroīna partija. Izcēlās skandāls pa visu PSRS: visa VDK tika sacelta kājās, attiecības tika skaidrotas CK līmenī.
"Taču pēc tam, kad Savienība beidzās, atnāca, tā teikt, muļķis un "velosipēdu" salauza. Sāka visu pārbūvēt, pārtaisīt. Rezultātā bija haoss. Protams, sistēma to kaut kā pārcieta. Taču... Agrāk pie mums strādāja šī darba fanātiķi, bet pēc tam cilvēku attieksme pret profesiju krasi mainījās," – ar nožēlu konstatēja Šabanovs.
Kā zagļi dalīja darbības teritoriju
Daudz kas vēl palicis nezināms. Padomju gados kriminālās pasaules tikumi bija ļoti stingri. Piemēram, kāds no cita Savienības reģiona nevarēja ierasties Rīgā un sāk "strādāt pa kabatām". Viņam bija jāsaņem pilsētas autoritāšu atļauja, citādi viņu vienkārši nogalinātu.
Toties ar Kaļiņingradu vienošanās bija citāda: ja kādu no vietējiem kabatzagļiem Rīgā piespieda pie sienas, viņš varēja bez atļaujas pastrādāt Kaļiņingradā. Un zagļi no turienes varēja "apciemot" Rīgu.
"Bet tagad, piemēram, uz Rīgu pastāvīgi brauc strādāt "pa mašīnām" lietuviešu zagļi. Pie tam vietējie brauc uz Lietuvu. Tagad ir cita Savienība – ES, un arī tajā ir savi noteikumi. Piemēram, mašīnu zādzību vai kabatu apzagšanas jautājumā. Pie mums galvenokārt brauc strādāt no bijušajām PSRS republikām vai sociālistiskās nometnes valstīm. Jā, vienu brīdi Krievija centās daudzus turēt, taču... Kad iesēdināja Ivanu Haritonovu, te bija divas galvenās kriminālās autoritātes. Viens no viņiem – Valērijs Berlins ar iesauku Čigāns. Viņi atteicās maksāt Krievijas kopkasē, tāpēc drīz viņus nogalināja. Berlinu uzspridzināja viņa mājas kāpņu telpā..." – atcerējās izmeklētājs.
Viņš pastāstīja, ka izrēķināšanās par likumpārkāpumiem kriminālajā pasaulē ir ātra, kā, piemēram, ar galveno Liepājas autoritāti, pilsētas "uzraugu" – Genādiju Dubrovinku (Goša Dubriks). Vienā brīdī viņš vienkārši pazuda. Stāsta, ka viņu novākuši starptautisko sindikātu pārstāvji. Baumo, ka caur Liepāju gājis narkotiku tranzīts no Eiropas un Krieviju, bet Dubrikam tas nav paticis, vai viņš vienkārši nav gribējis ar kādu dalīties.
Kad būs turpinājums?
Šabanova grāmatās aprakstītas daudzas lietas. Ir arī stāsts par divu maniaku – Staņislava Rogaļeva un Staņislava Jenoviča lietām un aizturēšanu Latvijā. Uz viņu sirdsapziņas ir liels skaits izvarotu un nogalinātu sieviešu. Šabanovs stāsta arī par kabatzagļiem, laupītājiem un sarežģītām slepkavībām.
Kolēģi labprāt lasa par izmeklētāju darbu, atpazīst sevi un vaicā, kad gaidāms turpinājums. Jevgeņijs Šabanovs īsi atbild, ka pagaidām vairāk neko nevar stāstīt. Tagad viņš domā par multiplikācijas scenāriju. Par ko būs multiplikācijas filma? Tas vēl ir noslēpums.
