Pirms desmit gadiem pazīstamais politiķis Aleksandrs Mirskis uzrakstīja grāmatu par Otro pasaules karu, kurā apkopoja sava vectēva Vulfa Dobrina, autotransporta bataljona virsnieka, stāstus. Tolaik grāmata netika publicēta.
Reiz šī triloģija nokļuva krievu rakstnieka, "Autoradio" vadītāja un Mirska drauga Jurija Kostina rokās. Viņš uzmanīgi izlasīja manuskriptu un saskatīja tajā līdzību ar savu vēsturisko piedzīvojumu romānu "Vācietis", kurā apkopotas autora tuvinieku atmiņas. Grāmata tika ekranizēta, un Kostins ieteica uzņemt filmu arī pēc Aleksandra Mirska romāna motīviem.
Pērn bijušais politiķis nolēma sākt darbu un uzņēmās producenta pienākumus. Uzņemšanas laukumā viņš sapulcēja pazīstamus krievu un latviešu aktierus.
Lielais kino mazajā Latgalē
— Aleksandr, ar ko sākās darbs pie filmas?
— Devāmies uz Latgali un uzņēmām treileri – vienu no grāmatas epizodēm. Tas guva fantastiskus panākumus. Tad mēs to atdevām producentiem Maskavā. Mani draugi no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Francijas ieteica uzņemt pilnvērtīgu filmu. Arī producenti augsti novērtēja treileri. Tā nu es atdevu manuskriptu scenāristam, sapulcēju komandu, aktierus un divus mēnešus vēlāk sākās uzņemšana. Darbs ritēja visu 2015. gadu – no marta līdz decembrim. Uzņēmām Krāslavā, Daugavpilī un Rīgā.
— Jūs filmā tēlojāt galveno lomu, lai gan nekādas aktiera darba pieredzes jums nebija. Vai bija grūti atrasties otrpus ekrānam?
— Šis process valdzina, no tā nav iespējams atrauties. Rodas sajūta, ka esi nokļuvis citā pasaulē, taču tā ir ļoti sarežģīta. Uzņemšanas darbu otrajā dienā es izlēmu, ka tēlot negribu, taču bija jau par vēlu. Es nebiju plānojis filmēties. Vienkārši neatradām aktieri, kas varētu tēlot Vulfa Gūtmaņa lomu (vectēva uzvārdu mēs nolēmām mainīt), un filmas režisors Sergejs Lavrentjevs ieteica man izmēģināt lomu. Viņš teica: Neviens nenotēlos Gūtmani labāk par tevi. Galvenajam aktierim ir vajadzīgs priekšstats par militāro sagatavotību, jāpārvalda vismaz latviešu un krievu valoda, turklāt viņš nevar būt… īpaši skaists." Es gribēju zināt: "Tātad es esmu tik atbaidošs?" "Nē, — attrauca režisors. – Tomēr tava āriene ir piemērota. Tev viss iznāk tik neveikli, ka skatītāji noteikti noticēs."
Uzņemšanas procesā mums piebiedrojās pazīstami aktieri no Krievijas – Vitālijs Maksimovs, Vasilijs Miščenko, latviešu zvaigznes – Vita Balčunaite, Arnis Līcītis, Aleksejs Korgins. Galu galā nācās vilkt vezumu līdz beigām. Decembrī es pat neizturēju un saslimu. Pavisam smagi laiki sākās, kad vasarā kopā ar Miščenko no Maskavas ieradās režisors Maksimovs. Vienu pašu nopratināšanu uzņēmām astoņas dienas!
Tobrīd mums izveidojās īsta uzņemšanas grupa: režisori un režisoru palīgi, dekoratori, mākslinieki, skaņu režisori. Strādāja seši operatori.
— Filmas darbība norisinās 1944. gadā Latgales teritorijā. Kādi materiāli tika izmantoti scenārijā?
— Mana vectēva Vulfa Dobrina, autotransporta bataljona virsnieka liktenis. Viņš ir dzimis 1907. gadā Dvinskas pagastā, vietā, kur pašlaik atrodas Krāslava. Tolaik tā bija tikai apdzīvota vieta ar tādu pašu nosaukumu. Pēc kara viņš atgriezās dzimtajā ciemā, taču savu ģimeni neatrada. Viņš pat nespēja atrast viņu kapus. Vectēvam tikai parādīja kopējo apbedījumu Poguļankā, Daugavpilī, kur bija apbedīti aptuveni 100 tūkstoši ebreju, čigānu, Sarkanās armijas karavīru un komunistu.
Pirms kara Latgalē dzīvoja ļoti daudz ebreju. Vācieši līdz ar latviešu kolaboracionistiem jautājumu atrisināja – bojā gāja 29 mana vectēva radinieki. Viņš izglāba tikai savus vecākus – 1940. gadā izveda viņus uz Padomju Krieviju, jo jau 1934. gadā iestājās Ņižegorodskas konservatorijā un apmetās tur uz dzīvi.
Vulfam Dobrinam bija augstākā izglītība, un kara sākumā viņš kļuva par virsnieku. Tiesa, viņš dienēja autotransporta bataljonā. Otrs mans vectēvs – Dmitrijs Mirskis bija lidotājs. Viņš izkarojās līdz pat kara beigām un ne reizi netika pat ievainots. Vectēvs man daudz stāstīja par aviāciju. Tā nu es apvienoju abu savu vectēvu, citu tuvinieku, Krāslavas un Daugavpils iedzīvotāju stāstus, leģendas un jokus par karu. Galu galā radās galvenā varoņa – lidotāja Vulfa Gūtmaņa tēls.
Filmā redzamais formas tērps ir īsts. Šineli, galifē un portupeju man piemiņai atstāja vectēvs Vulfs. 1938. gadā šūtais ādas mētelis piederēja manas sievas vectēvam – arī viņš bija lidotājs. Kad radi Kubaņā uzzināja, ka es filmēšos kara filmā, viņi man atsūtīja šo mēteli.
— Par ko vēsta pati filma?
— Par to, kā Gūtmanis atgriežas tēvzemē, kur nav bijis četrus gadus, taču izrādās, ka šeit vēl valda vācu okupācija. Viņš sastopas ar saviem bijušajiem klasesbiedriem un draugiem, kuri dien Hitlera armijā. Viņš noskaidro, ka visa viņa ģimene ir noslepkavota, un apšaušanu vadījis viņa labākais draugs no skolas laikiem. Viņš uzzina, ka ebreji Krāslavā ir noslepkavoti nevis rūpēs par āriešu rases tīrību, bet gan vienkārši skaudības dēļ. Bendes iekāroja viņu īpašumu.
Bija tāds Mozus Rabinovičs, pirmais Krāslavas mērs, pilsētas ģerboņa autors un Trīs zvaigžņu ordeņa kavalieris. Kad visi ebreji no Krāslavas tika sastādīti kolonnās un nosūtīti uz Daugavpils geto, latviešu kolaboracionisti tomēr neuzdrīkstējās aiztikt arī viņu. Mērs pats teica, ka nepametīs savus radiniekus un draugus. Kopā ar visiem viņš devās uz Daugavpili un tika nošauts Poguļankā.
Filmā ir arī amizantas epizodes, ne tikai traģēdija vien. Tajā nav ideālu krievu zaldātu un dumju nacistu. Tā ir filma par cilvēkiem, kas nokļuvuši starp kara dzirnakmeņiem. Gan vienā, gan otrā pusē ir zemiski nelieši, kuriem īpašu prieku sagādā slepkavības un represijas.
Nesapratne atkāpsies pagātnē
— Filmā uzņēmušies jauni puiši – gan vācu karavīru, gan sarkanarmiešu lomās. Vai arī viņi ir aktieri?
— Nē, rekonstruktori. Turklāt vācu formā tērpās latvieši. Uzņemšanā piedalījās aptuveni simt rekonstruktori. Es sazinājos ar organizāciju "Karavīru apvienība" un lūdzu piedalīties mūsu projektā. Tomēr rekonstruktori nepiedalās kurā katrā projektā. Viņi izlasīja scenāriju un tikai pēc tam teica: "Jā, tā ir patiesība, mēs piedalīsimies. Šeit nav izdomas, un mūs neattēlos kā pēdējos idiotus." Viņi nonāca pie sava slēdziena, ieradās un bez maksas nostrādāja uzņemšanas laukumā septiņas dienas – tikai tāpēc vien, ka scenārijs ir godīgs. Padomju armijas formas tērpus nēsāja piecdesmit puiši no cita kluba.
Filmas uzņemšanas pārtraukumos vācieši kopā ar krieviem stāvēja pie tanka T-34 un vācu bruņumašīnas, pīpēja, smējās, apskatīja viens otra formas tērpus un spriedelēja, kura no tām ir ērtāka. No malas izskatījās komiski, kā viņi apmainījās ieročiem, vērīgi tos pētīja un klikšķināja aizslēgus. Atmosfēra bija ļoti draudzīga un jautra. Skatījos uz šiem puišiem un domāju: varbūt kādreiz taču viss nokārtosies, un gan karš, gan nesapratne atkāpsies pagātnē?
— Uzņemšana noslēdzās decembrī. Kas pašlaik notiek ar filmu?
— Maskavā notiek montāža, un oktobrī vai novembrī būs gatava četru sēriju televīzijas filma, kā arī 2,5 stundas gara pilnmetrāžas filma. 4. maijā Daugavpilī demonstrēsim "Gūtmaņa alternatīvas" tehnisko versiju. Pašlaik to montējam zibens ātrumā. Parādīsim samontētās ainas, kļūs skaidra sižeta līnija. Apspriedīsim to visu ar Daugavpils iedzīvotājiem. Filma taču ir par viņiem.
Idiotisms – pazemot vesela reģiona iedzīvotājus
— Aleksandr, jūs dzīvojat Daugavpilī. Ko jūs domājat par filmu "Trešais pasaules karš: komandpunktā", kurā jūsu dzimtā Latgale atainota kā ekstrēmisma un separātisma perēklis?
— Mani tikdaudz neuztrauc tas, ka angļi to filmu ir uzņēmuši — tā ir viņu darīšana. Mani uztrauc tas, ka to parādīja Latvijas televīzija. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Rīt vēl kāds idiots uzņems filmu par to, kā no Marsa atlidojis kāds briesmonis un nosvilinājis Latviju. Tādus murgus viņi arī parādīs?Jautājums nav par to, kas tiek uzņemts. Runa ir par to, vai skatītājs to redzēs. Latvijas valsts televīzija parādīja filmu; visticamākais, tas notika ar valdības atļauju. Mani tautieši, latgalieši, arī daugavpilieši filmā atainoti kā idioti, kuri kaut kādu ekstrēmistu vadībā metas cīņā. Ir pazemoti vesela reģiona iedzīvotāji.
BBC nekad pat prātā neienāktu uzņemt filmu par Kurzemi, kas vēlas atdalīties no Latvijas un iekļauties Zviedrijas sastāvā. Ja arī kaut kas tāds tiktu uzņemts, esmu pārliecināts, ka neko tādu Latvijas televīzija neparādītu. Tātad Latvijas valdībā ir neizglītoti cilvēki, avantūristi, kuri var atļauties aizvainot veselu reģionu.
Esmu pārliecināts, ka Latgale vienmēr būs neatņemama Latvijas daļa. Nevar būt ne runas par to. Kā Latvijas pilsonis, kā valsts patriots varu teikt, ka gadījumā, ja kādam ienāks prātā atdalīt Latviju, es ar ieročiem rokās aizstāvēšu valsts vienotību, vienalga pret ko, kaut vai pret citplanētiešiem. Tieši tāpat domā 99% latgaliešu.
— Kā jums šķiet, kāpēc briti vispār uzņēma tādu filmu?
— Lai attaisnotu masveida histēriju un parādītu, ka Briseles un Maskavas starpā briest konflikts. Taču mums ar to nav nekāda sakara – tas ir ES un Krievijas konflikts. Kāpēc mums vajadzētu iesaistīties globālā konfliktā politiskajā arēnā? Lai viņi paši visu lemj un sēžas pie pārrunu galda. Ja situācija nebūtu tiktāl aizlaista, nebūtu nekāda kara Donbasā un haosa, kas pašlaik valda Ukrainā.
Divpadsmit Latgales pilsētu mēri lūdza nerādīt filmu. Vai viņus kāds uzklausīja? Nē! Mērķis bija "sapurināt" tautu, un tas tika panākts.
Priecē tikai viens: manu draugu starpā ir arī latvieši, kuri dzīvo dažādās Latvijas malās. Neviens no viņiem filmu neskatījās. Visiem bija skaidrs, ka tas ir prasts darinājums, kam nav nekāda sakara ar reālo situāciju Latvijā, paskvila, kam bija jāsadusmo vieni un jādod pilna rīcības brīvība otriem. Piemēram, lai varētu labi ātri pieņemt tā saucamo pretspiegu likumu Saeimā, kurš visiem liktu aizvērties vai gatavoties sēdēšanai aiz restēm.
Politikā iet sava labuma dēļ
— Vai nevēlaties atgriezties politikā?
— Līdz oktobrim uzņemšu otru filmu par Volfu Gūtmani. Neplānoju atgriezties aktīvajā politikā – tur nav perspektīvu. Redzu, kas notiek Latvijas politiskajā arēnā. Tur nav cilvēku, kas patiešām vēlētos Latviju redzēt kā plaukstošu Eiropas valsti. Politikā lielākoties nāk tie, kas vēlas kaut ko salaupīt – gan no labējām, gan kreisajām partijām. Tie, kas politikā iedzīvojas. Deputātiem un ministriem ir viens vienīgs mērķis – saraust bagātību. Viņi savā dzīvē neko nav sasnieguši, nav kļuvuši par speciālistiem, tāpēc cenšas kaut ko panākt vismaz politikā. Viņi rīkojas tā, ka Latvijai tiek nodarīts nelabojams kaitējums. Viņi dzen valsti kapā.
— Jūs pats taču ilgus gadus strādājāt politikā. Kāpēc jūs neko nedarījāt, lai mainītu situāciju?
— To vien darīju. Man nav kauns manu tautiešu – latgaliešu priekšā. Nekad neesmu slēpies aiz skaistām frāzēm, vienmēr esmu cīnījies pret kukuļņēmējiem un zagļiem, nodevējiem un meļiem. Jā, viens laukā nav karotājs, taču pasauli var apgriezt, ja tik izdosies atrast atbalsta punktu. Šodien varu droši skatīties acīs saviem tautiešiem. Manos skapjos skeletu nav.
— Kādi ir nākotnes plāni?
— Uzņemt filmas un parādīt vēsturi tādu, kāda tā bija patiesībā, nevis to, ko attēlo latviešu mācību grāmatās. Vai tad tas ir normāli, ka mana krustmeita, kuras tuviniekus Daugavpilī nošāva latviešu kolaboracionisti, nāk un saka, ka SS leģionāri bija Latvijas varoņi? Viņi noslepkavoja viņas vecvectēvu, visu viņas ģimeni, bet skolā viņai māca, ka tie bijuši varoņi. Vai tas ir normāli?! Tāpēc es uzrakstīju grāmatu un uzņēmu filmu, lai cilvēki zinātu, kā viss notika patiesībā, atcerētos to un neatkārtotu svešas kļūdas.
