RĪGA, 18. februāris — Sputnik, Aleksandrs Hroļenko. Padomju bruņoto spēku izvešanas no Afganistānas gadadienā pārdomas par šo valsti un ar to saistītajām problēmām Centrālāzijā aģentūrai Sputnik pastāstīja Krievijas Federācijas padomes Aizsardzības un drošības komitejas loceklis Francis Klincēvičs, rezerves pulkvedis, kurš 1986.-1988. gg. piedalījās karadarbībā Afganistānas teritorijā, stāsta Sputnik Igaunija.
- Klincēviča kungs, kad padomju spēki pameta Afganistānu, karš valstī nebeidzās, 17 gadus turpinās amerikāņu operācijas. Vai ASV un NATO izdosies pielāgot Afganistānu atbilstoši savām interesēm?
— Zināšanas par tendenci atbrīvo no nepieciešamības zināt fineses. Pirmkārt, ir izpratne, ka Rietumi nedomā cīņā pret mums un mūsu sabiedrotajiem izmantot raķetes un lidmašīnas, jo zina: Krievijas armija ir neuzvarama.
Pretinieks izmantos ekonomisko spiedienu, destabilizēs situāciju Krievijas robežu tuvumā, centīsies diskreditēt likumīgo varu. Tas notiek Centrālāzijas valstīs. Šajā stratēģijā Afganistānai piešķirta īpaša loma.
2001.gadā Savienotās Valstis ieveda bruņotos spēkus Afganistānā, atbīdīja "Taliban"*, nogalināja Ahmedu Šahu Masudu (viņa politisko ambīciju un ietekmes dēļ), radīja haosu, kura apstākļos spēkus sāka audzēt "Islāma valsts"*. Līdz 2015. gadam tā bija maza grupiņa Kandagarā, taču pēc tam uz Afganistānu pārsvieda grupu vadoņu ar mērķi sagatavot vērienīgas operācijas ziemeļu virzienā.
Savienotās Valstis plosa pasauli ar afgāņu narkotiku plūsmu un apsūdz Krieviju par kaut kādiem tur sakariem ar talibiem. Un tikai retais atceras, ka "Taliban"* kopš 1973. gada veidoja amerikāņu specdienesti, kuri vēlāk zaudēja kontroli pār "sacelšanās dalībniekiem".
Jāuzsver: mūsdienu starptautiskais terorisms tika audzināts Afganistānā. Tehnoloģija nav sarežģīta.
Man atmiņā iespiedusies kāda amerikāņu eksperta frāze: "Pasaulē ir milzum daudz cilvēku, kuri par 200-300 dolāriem ir gatavi karot un slepkavot kaut visu mūžu, bet naudu mēs drukājam tonnām." Pārapdzīvotā valstī vienmēr atradīsies pāris miljoni cilvēku, kuri par papīrīšiem iznīcinās līdzpilsoņus. Kolosāli baismīgs instruments, par ko šodien neko daudz nerunā.
Reiz Afganistānā izmēģināto tehnoloģiju esam novērojuši arī Lībijā, Sīrijā, Kaukāzā un Ukrainā. Mēs analizējam un gatavojamies.
- Afganistānai ir ietekmīgi kaimiņi – Irāna, Ķīna, Pakistāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna un citi. Vai kopīgiem spēkiem iespējams apturēt destruktīvos procesus?
— Jā, ir ļoti labi specdienestu un likumsargu starptautiskie sakari. Nereti piedalos NVS, KDLO, ŠSO formātu konferencēs, piedalos atklātās un slēgtās diskusijās un redzu, ka profesionālā mijiedarbība, spēku konsolidācija, līgumu sistēma pagaidām ļauj atvairīt lielu nelaimi, taču galvenie izaicinājumi vēl ir priekšā.
Agrāk vai vēlāk Centrālāzijas un Krievijas valstīm tiks piedraudēts ar "migrācijas ieroci", ko amerikāņi izmēģināja Rietumeiropā. Uz ziemeļiem plūdīs milzīgas izsalkušu, bez darba palikušu bēgļu plūsmas bez valodas zināšanām.
Sarežģītie sociāli ekonomiskie apstākļi un specifika vairākās Centrālāzijas valstīs vienkāršo destabilizācijas uzdevumus. Izraudzīti līderi, kam dāvātas iespējas saraust bagātības, glabāt naudu ārvalstīs (viņus ilgi turēs uz šī āķa). Taču sarežģītās ģeopolitiskās situācijas, Rietumu specoperācijas pirmsākumi meklējami 1973. gadā, kad Pakistānā sāka gatavot teroristus Afganistānai, kuri vēlāk kļuva par "Taliban"*, "Al Kaidu"*, ISIS*.
- Kā jūs vērtējat Maskavas formātā organizēto Afganistānai veltīto tikšanos potenciālu? Cik auglīgi ir Krievijas Federācijas un Afganistānas Islāma Republikas parlamentu kontakti?
— Mūsu valstīm ir stabili vēsturiskie sakari, un XXI gadsimtā vajag veidot jaunas attiecības, vispirms – ekonomiskās.
Diemžēl sabiedrību reģionā un pasaulē kopumā spēcīgi ietekmē Savienotās Valstis. Krievijai un Afganistānai ir grūti sadarboties caur mūsdienu Centrālāzijas komunikāciju reālijām, kurās ASV vēstniecības darbinieki dod norādījumus mītnes valstu ministriem, un viņi ir spiesti paklausīt.
Mans cīņu biedrs un kolēģis mūsu komitejā Mihails Kozlovs daudz ko veic starpparlamentu sakaru nostiprināšanai. Un tomēr šīs attiecības lielā mērā ir atkarīgas no izpildvaras iestādēm, ārlietu ministriju darbības un prioritātēm. Uzskatu, ka Afganistāna ir problēma un apdraudējums visai cilvēcei un ir pelnījusi daudz lielāku Krievijas Ārlietu ministrijas uzmanību.
- Vai Afganistānas vēsture pēdējos trijos gadu desmitos varēja būt citāda?
— Varēja, un tā būtu veidojusies citādi, ja ne Jeļcina nodevība 1992. gadā (tas ir mans personiskais vērtējums). Mums bija pavisam citādas attiecības ar Afganistānu, mums nedraudētu pēcpadomju Centrālāzijas destabilizācija, ko pārsvarā nes ASV un kolektīvo Rietumu specdienesti.
Prezidents Nadžibulla 1992. gadā, talibu apvērsuma priekšvakarā, situācijas stabilizācijai lūdza Krievijai tikai 500 tonnas dīzeļdegvielas, ar ko uzpildīt tankus un bruņutransportierus. Taču Maskavā jau pilnā sparā strādāja padomnieki no CIP, kuri teica, ka degvielas piegādes esot nevēlamas. Un Jeļcins lūgumu noraidīja, lai arī agrāk militārajās operācijās Afganistānā mēs ik dienas izlietojām tūkstošiem tonnu degvielas.
Šī politiskā lēmuma cena – terorisma draudu pieaugums visā pasaulē, "Al Kaidas"*, "Islāma valsts"* un citu teroristisko grupējumu attīstība, pašreizējā kolosālā narkotiku plūsma.
- Klincēviča kungs, redzams, ka jūsu acīs Afganistāna – tie ir ne tikai kara gadi un divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi, bet arī zināma vieta dvēselē?
— Mana paaudze auga ar topošo varoņu paradigmu, un es mācījos kara augstskolā, dienēju 7. gaisa desanta divīzijā. Kad sākās Afganistāna, mani, jaunu virsnieku, nosūtīja uz Svešvalodu kara institūtu. Pēc tam 1986.-1988. gg. dienēju 345. gaisa desanta pulkā Afganistānā.
Tā laika galvenā pieredze bija cilvēku īpašās attiecības, cīņu brālība, kas nav beigusies arī pēc trīsdesmit gadiem. Afganistānas pieredze ļoti noderēja Ziemeļkaukāzā, kur nācās strādāt 2000.-2005. gg.
Virsnieki, kuri pēc Afganistānas turpināja dienestu Aizsardzības ministrijā, FDD un IeM, lielā mērā stiprināja valsts drošību, cementēja Krievijas valstiskumu. Piemēram, Šoigu, Bortņikovs, Kolokoļcevs – viņi visi ir izgājuši Afganistānu, viņiem ir cīņu pieredze un neapšaubāma autoritāte.
No otras puses, es mīlu afgāņu tautu un tās milzum seno kultūru. Atgādināšu: kad 1979. gadā mēs iegājām Afganistānā, nebija ne islāmiskā fundamentālisma, ne viduslaiku cienīgo aizspriedumu. Tur bija normāla laicīgā sabiedrība. Tikai Rietumu ārējā ietekme ķieģelīti pēc ķieģelīša lika kopā visus šīsdienas negatīvos aspektus – narkotiku plūsmu, sociālo pretrunu sistēmu, islāmisko terorismu.
Islāmiskais terorisms ir cilvēces degradācijas mehānisms, baismīgs noziegums un apvainojums patiesi ticīgiem cilvēkiem. Islāms no mums prasa ļoti piesardzīgu attieksmi un starpkonfesiju iecietību ārpus mākslīgajiem stereotipiem vai dubultajiem standartiem, ko uzspieduši Afganistānas ienaidnieki.
* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtas teroristiskās organizācijas.
