Nesen pazīstamais vācu izdevums Deutche Welle ar neiedomājamu lepnumu stāstīja, ka Berlīnē aizritējis vērienīgs mītiņš, kurā apzinīgi un saliedēti skolēni pieprasīja slēgt visas ogļu elektrostacijas un pārējos uzņēmumus, kas saistīti ar šausmīgo un netīro fosilās degvielas veidu. Par to varētu paķiķināt un aizmirst, atzīmēja RIA Novosti autors Sergejs Savčuks, taču aizvadītajā nedēļā Berlīnē notika vēl viens mītiņš. Nekāds parastais – tas bija dubults mītiņš.
Pie valdības ēkas vienlaikus absolūti pretējas lietas pieprasīja jaunie zaļās kustības pārstāvji un vidēja gadagājuma cilvēki no ogļraču arodbiedrības. Pirmie uzsvēra, ka nepieciešams mest pie malas visu veco un izmantot alternatīvos enerģijas avotus, bet otrie lūdza nenožņaugt nozari, kas baro vairākus desmitus tūkstošu kalnraču, kuru starpā dažiem ir ģimenes, bērni un sirmi vecāki.
Atmetīsim pie malas ķēmošanos un paskatīsimies uz pašreizējo situāciju. Turklāt plašsaziņas līdzekļos Vācija pastāvīgi tiek dēvēta gan par atjaunojamo enerģijas avotu balstu, gan visas pasaules elfu un pētersīļu dobju nodevēju.
Vācija pelnīti tiek uzskatīta par vienu no ģeoloģijas un kalnrūpniecības balstiem pasaulē. Šo nozaru profesionālajā leksikā ir milzums vācu valodā smeltu vārdu, kas tajā iekļuvuši, pateicoties vācu zinātnieku ilggadīgajam darbam un līdera pozīcijām. Atgādināsim, ka pat Krievijas zinātnes gaismeklis Mihails Lomonosovs savas karjeras rītausmā devās uz Marburgas pilsētu Vācijā, kur vietējo profesoru skarbajā uzraudzībā apguva ķīmijas, mineraloģijas, hidraulikas, hidrostatikas un milzum daudzu citu zinātņu pamatus, kas arī mūsdienās cieši ievītas katrā šahtā, katrā raktuvē. Uz ģeoloģijas bāzes strauji attīstījās ķīmiskā rūpniecība. Jau XIX gs vidū tā ķeizara kasē ienesa vērā ņemamu naudu. Pēc Pirmā pasaules kara par Vācijas rūpniecības atdzimšanas pamatu kļuva ogles – tās dega gan Krupa martenkrāsnīs, gan vienkāršo birģeru krāsnīs. Pateicoties oglēm, Vācija sāka darbu smagās mašīnbūves jomā un guva milzu panākumus – daudziem no mums nav ne mazākās jausmas par to, ka liela daļa tehnikas mūsu ielās, rūpnīcās un ostās, ir cēlusies kalnrūpniecībā. Ar to vēstures mācību stundu beigsim un pāriesim pie mūsdienām.
Visi žurnālisti un bezgalīgie eksperti, kuri teju vai katru dienu pārliecina mūs, ka ogles ir šausmīgas un Vācija no tām noteikti atteiksies, tīši krāpjas vai vienkārši viņiem nav ne jausmas par stāvokli. Sāksim ar to, ka Vācijā ir lielas ogļu – gan brūnogļu, gan akmeņogļu – rezerves. Jā, daudzas atradnes jau ir izsmeltas, it īpaši vecās šahtas. Pērnā gada nogalē visi pasaules mediji ar baudu dancoja uz pēdējās akmeņogļu šahtas Prosper-Haniel kauliem – valdība to svinīgi slēdza. Cik triumfāli bļāvieni skanēja, tikai pēdējais sliņķis neko neuzrakstīja par "vācu ogļu netīrās ēras galu".
Protams, visi pavisam nejauši izmeta no prāta galvenos faktus, kuru kontekstā kopaina kļūst pavisam citāda. Patiesībā ogļu ēra nav beigusies: Vācijā tika slēgta pēdējā ogļu šahta, taču divi atklātie ogļu karjeri – Garzweiler un Hambach jūtas ļoti labi un kaļ tālejošus plānus par ražošanas paplašināšanu. Saksijā-Anhaltē, Lejassaksijā un Ziemeļreinā-Vestfālenē, Lauzicas reģionā Brandenburgas dienvidos pilnā sparā tiek raktas brūnogles.
Laikā, kad eksperti diskutēja par alternatīvās enerģētikas perspektīvām, žurnālisti izgaršoja ogļu rūpniecības nāvi, bet skolēni staigāja pa lielām ar plakātiem, vācu ogļrūpnieki mierīgi iezīmēja jauno karjeru robežas ģeoloģiskajās kartēs.
Ja jums gadījies palaist gar ausīm grandiozo skandālu ap Hambahas mežu, atgādināsim: vācu kalnrūpniecības koncerts RWE, kam neviens nebija pastāstījis, ka ogļu ēra ir galā, izpirka milzīgu Hambahas meža iecirkni, kur plānoja iekārtot jaunu ieguves zonu. Vietējie elfi organizēja mītiņus ar prasību "neparko neielaist". Ķelnes tiesa pēc organizācijas BUND ekologu sūdzības uz laiku apturēja zemesgabalu piešķiršanu. Pats galvenais – "uz laiku".
Nākamais ogļu ieguves nozares iznīcināšanas aspekts, ko visi kaunīgi apiet ar līkumu, ir darba vietu zudums. Pirms 30 gadiem tikai ogļrūpniecības sektorā vien Vācijā strādāja vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Šodien – aptuveni divdesmit tūkstoši. Neviens nepiemin finansiālo aspektu (kompānijas pieprasa naudas kompensācijas par ieguves pirmstermiņa pārtraukšanu). Nesen izskanēja summa 70 miljardu eiro apmērā, tātad katra zaudētā darba vieta valstij izmaksā 3,5 miljonus.
Taču kāda mums daļa par svešu naudu? Svarīgākais un vislabāk slēptais fakts, kas "pareizina ar nulli" visus dančus ar zaļajiem zvārguļiem, ir tāds, ka Vācija nav atteikusies no oglēm un līdz mūsu mūža galam neatteiksies. Varat tam neticēt, tas lai paliek jūsu ziņā. Taču patlaban tiek aktīvi paplašināta ieguve brūnogļu karjerā Garzweiler – no tuvējiem ciemiem, kas nokļuvuši jaunā karjera zonā, tiek izmitināti iedzīvotāji, pašas apdzīvotās vietas tiks nojauktas.
Kā vienu no piemēriem var minēt Kerpenes-Manheimas pilsētiņu 30 kilometru attālumā no Ķelnes, kur šodien vairs nav gandrīz neviena iedzīvotāja un māju vietā drīz būs bedres un tranšejas. Pērn ražošanas paplašināšanas ietvaros tika nojaukts Imeratas ciems, kurā atradās slavena XIX gs. būvēta sv. Lamberta baznīca. Kamēr aktīvisti protestēja, RWE saņēma valdības patentu, sadzina tehniku un nolīdzināja visu līdz ar zemi.
Pēdējo trīs gadu laikā Vācijā no apdzīvotajām vietām brūnorgļu baseinu zonās izmitināti vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Zaļajiem patīk klāstīt, ka bēdīgi slavenā Garzweiler jau it kā esot slēgta, ka tur būšot ezeri. Tie ir tādi nelieli meli. Kalnrūpniecības kompānija patiešām apņēmusies organizēt izstrādāto iecirkņu rekultivāciju, taču... ne ātrāk kā 2100. gadā. Tātad priekšā vēl ir vismaz 80 aktīvas ieguves gadi. Kas to lai zina, kas notiks pēc tam. Varbūt nomirs ēzelis, bet varbūt – padišahs.
Vēl viens ļoti neērts aspekts: ogles ir Vācijas elektrības ražošanas pamats. Tieši tā. Saskaņā ar 2018. gada rezultātiem ražošanas daļas dalījās sekojoši: dabasgāze — 12,8% (83 TWh), akmeņogles — 12,8% (83 TWh), brūnogles — 22,5% (146 TWh), AES — 11,7% (76,1 TWh), atjaunojamie avoti — 35,2% (228,7 TWh), viss pārējais – mazuts un citi degvielas veidi.
Tātad summārā ģenerācija uz ogļu bāzes sasniedz 35,3%, jeb 229 TWh. Jā, visi atjaunojamie avoti dod gandrīz tikpat daudz, taču tamlīdzīgiem avotiem trūkumu ir daudz vairāk nekā priekšrocību (vai esat redzējuši kaut vienu tērauda lietuvi, ko baro vēja ģeneratori vai saules paneļi?). Atjaunojamie avoti ir atkarīgi no laika un ģeogrāfiskajiem apstākļiem, taču galvenais – tie nes zaudējumus. Patlaban nav neviena alternatīvā enerģijas avota, kas atmaksātos kaut vai 30 gadu laikā. Tikai ļoti bagātas valstis var atļauties alternatīvo enerģētiku. Starp tām ir arī Vācija, kas bez mazākās atdeves iegrūž atjaunojamos avotos miljardiem dolāru.
...Mūsu stāsts nebūtu gluži pilnīgs, ja mēs nepieminētu kādu ļoti daiļrunīgu Vācijas enerģētisko projektu. Tas saucas "Enerģētiskais pavērsiens. Izaugsme un labklājība bez naftas un urāna" (Energie-Wende. Wachstum und Wohlstand ohne Erdöl und Uran — vācu val.). Nosaukums pilnā mērā atspoguļo mērķus, ko sev nosprauduši ekologi un vēlāk – ekologu spiesta – pieņēmusi arī valdība.
Īsāk sakot, šis projekts paredz revolūciju elektrības un siltuma ģenerācijas, kā arī transporta jomā. Plāns – līdz 2020. gadam iegūt līdz 20% elektrības no atjaunojamiem avotiem ir izpildīts, taču nākamais slieksnis (2030. gads un 50%) ir visai miglains, to atzīst pat līdz matu galiņiem zaļie pilsoņi. Ar siltuma ģenerāciju situācija ir vēl sliktāka – programma ir izgāzusies. Pat dabasgāzei nav izdevies aizvietot ogles. Nav izdevies arī ar transportu: bija plānots, ka līdz 2020. gadam turīgie vācieši nopirks vismaz miljonu elektromobiļu, taču faktiski tādam rādītājam nav izdevies tuvoties.
Protams, Vācijas enerģētika ir pārdzīvojusi "pavērsienu". Taču vācieši nebūtu vācieši, ja nebūtu visu rūpīgi aplēsuši un sākuši meklēt optimālu risinājumu.
Meklējumu rezultātā pavisam-pavisam zaļajā projektā iekļauta – kas to būtu domājis! – jaunu siltumelektrostaciju celtniecība. Runa ir par četrām brūnogļu un divdesmit sešām akmeņogļu stacijām. Pagaidām neapstiprināta informācija liecina, ka tās tiks celtas pēc Somijas tehnoloģijām, kas ļauj minimizēt negatīvo ietekmi.
Starp citu, pagājušajā gadā Vācija iegādājusies Krievijā pēdējo deviņu gadu laikā rekordlielu ogļu apjomu – 12,6 miljonus tonnu, tas ir, ceturto daļu Krievijas eksportēto ogļu. Par to liecina valsts Federālās statistikas pārvaldes dati. Kopumā valstī bija importēti 46 miljoni tonnu ogļu.
Rakstam nebūs nekāda konspiroloģiska noslēguma. Varam tikai izdarīt aptuvenus slēdzienus par to, kam izdevīgi danči ar zvārguļiem ap ogļu krāsnīm. Atzīmēsim tikai to, ka labumu var gūt daudzi. No vienas puses, brāļi – amerikāņi ar dažnedažādu nekomerciālo organizāciju un "piebarotu" mediju palīdzību varētu pūlēties sašūpot Vācijas enerģētisko svērteni, jo valsts jau vairākus gadus regulāri iespītējas un ignorē visas pasaules bažas par otrās "Ziemeļu straumes" celtniecību.
No otras puses, visu putru varēja ievārīt arī pati Vācijas valdība. Hiperaktīvie skolēni un studenti izies mītiņos pret oglēm, valdība nopūtīsies, noplātīs rokas un izslēgs sadzīves patērētājiem elektrību, teiksim, oktobra beigās. Visi zaļā un labā mīļotāji piecas dienas pasēdēs bez gaismas un apkures, bez interneta un karstā ūdens un sāks dusmoties, bet bundestāgs attrauks: atvainojiet, mēs taču vienkārši izpildījām jūsu prasības, mēs taču ejam kopsolī ar tautu un stingri ievērojam cilvēku vēlmes. Nu, bet ja pēkšņi esat pārdomājuši...
