Par to, kā pasaulē nolemts apkarot nabadzību, portālā RIA Novosti pastāstīja autors Viktors Marahovskis.
Britu organizācija Oxfam, kas uzvar nabadzību visā pasaulē jau gandrīz 80 gadus, nāca klajā ar jaunu pārskatu. No tā cilvēce atkal uzzināja, ka:
- tikai vienam procentam visbagātāko cilvēku uz Zemes pieder lielāks kapitāls nekā visiem pārējiem planētas iedzīvotājiem;
- divdesmit sešiem bagātākajiem cilvēkiem uz Zemes ir vairāk naudas nekā 3,8 miljardiem nabadzīgāko cilvēku;
- desmit gadus ilgās pasaules krīzes laikā miljardieru skaits ir dubultojies;
- pērn 2200 miljardieri kļuvuši par 12% bagātāki, toties cilvēces nabadzīgākā daļa kļuvusi vēl nebadzīgāka par 11%.
Savukārt izdevums Guardian laida klajā Indijas izcelsmes amerikāņa Ananda Giridharadasa rakstu (tā pamatā ir viņa paša jaunā grāmata) "Elites viltus krustakarš: glābt pasauli, neko nemainot".
Autors raksta: "Sekmīga sabiedrība ir progresa mašīna. Amerikāņu mašīna ir salūzusi. To pašu varam teikt arī par pārējo pasauli."
Tālāk viņš min piemērus tam, kā desmit gadus sviedriem vaigā bagātie cīnījušies ar nevienlīdzību, un nabago rādītāji ir pasliktinājušies: jau dažus gadus amerikāņu vidējais dzīves ilgums nevis pieaug, bet gan samazinās. Skolu absolventi lasa sliktāk nekā 1992. gadā un lasa par ceturto daļu mazāk. Aptaukošanās neveselīga atkritumu ēdiena dēļ un tās nestās slimības pieaug, jauno uzņēmēju skaits krities par divām trešdaļām, "sociālie lifti" nabadzīgajiem braukā trīskārt sliktāk nekā XX gadsimtā.
Kas tad īsti nav kārtībā cīņā pret nevienlīdzību? Tagad taču miljardieri visi kā viens sludina sevi par Pārmaiņu Piekritējiem. Viņi ziedo labdarībai, iegulda naudu "visiem izdevīgos" projektos, apmācību programmās un Dievs zina, kur vēl ne.
Taču lieta ir tāda, ka labie bagātie ļautiņi ir pārliecināti: sociālās izmaiņas tiek panāktas nevis ar valsts vai sabiedriskajiem likumiem, bet gan ar uzvarētāju labo gribu, un tikai ar brīva tirgus mehānismiem.
Tātad cīņā pret nevienlīdzību komandē tie, kam nevienlīdzība nes lielāko labumu. Kāds pārsteigums – viss viņiem izdodas gluži otrādi: nevienlīdzība tikai pieaug. Lai arī brīvā brīdī pēc smagā nodokļu samazināšanas lobēšanā pavadīta laika viņi organizē milzum daudz labdarības pusdienu un milzum daiļrunīgi uzstājas nabadzības problēmām veltītās konferencēs.
Rezultātā masas gluži vienkārši zaudē ticību taisnīgumam. To pašu ASV pilsoņu uzticība pašu valdībai veido tikai apmēram ceturto daļu no 60. gadu līmeņa. Cilvēki ir pārliecināti: viņus piekrāps, lai tur vai kas.
...Bet tagad – pats interesantākais.
Atklātais amerikāņu autors, grūdis cēlajiem miljardieriem acīs aizvainojošos faktus, pāriet pie aicinājumiem. Starp tiem ir ieteikums elitārajām aprindām brīvprātīgi atņemt sev privilēģijas: "maksāt lielus korporatīvos un personīgos nodokļus, maksāt pienācīgu algu saviem darbiniekiem, atļaut arodbiedrību veidošanu, finansēt pilsonisko sabiedrību, skolas un veselības aprūpes sistēmas reformu". Turklāt jaunos spēles noteikumus jākontrolē "cilvēku ievēlētām un cilvēkiem padotām" valdībām.
Neuzdots paliek tikai viens jautājums: kā to paveikt?
Ziniet, ir aizdomas, ka tas nav paveicams.
Lieta tāda, ka "tirgus elite" ir solidāra tikai jautājumos, kas skar viņu kopējās intereses. Eliti veido konkurenti. Tāpēc katrs miljardieris, kurš nolems grozīt noteikumus un upurēt efektivitāti "taisnīga sadalījuma dēļ", ātri vien pārvērtīsies par miljonāru. Tāpēc, ka viņš ir aptaurēts, viņš padarījis sevi vāju un viņam jācieš sakāve.
Izredžu uz to, ka čempionu kamols, kas azartiski apgroza triljardus, pats sadomās sadot sev pa rokām, nav gandrīz nekādu. Tas spēj "apstāties un atjēgties" aptuveni tāpat kā ļaundabīgs audzējs.
Cilvēkiem ir raksturīga vēlme gūt labumu. Pat vienlīdzības bruņiniekiem no Oxfam (viņus citējām raksta sākumā) dažkārt gadās paklupt. Piemēram, kataklizmas sagrautajā Haiti par labdarībai saziedotajiem līdzekļiem iznomā elegantu villu un bariem vien ved turp prostitūtas.
Tātad, pēc būtības, vienīgais, kas spēj piespiest eliti soļot pretī savām interesēm, ir stingra ("autoritāra, bez tirgus ekonomikas") valsts. Arī tā nekad nav ideāla, brīva no korupcijas un tā tālāk. Taču tai (protams, ja vien to nav privatizējuši superbagātie) ir pašsaglabāšanās griba. Tāpēc atšķirībā no oligarhiskās elites tā spēj mainīt kursu un piespiest bagātos spēlēt pēc valsts noteikumiem: būvēt tiltus un stadionus no superpeļņas līdzekļiem, likvidēt katastrofu sekas un finansēt vērienīgus "attīstības projektus", kas pašiem miljardieriem nav vajadzīgi. Vienkārši tāpēc, ka autoritārā un nepilnīgā valsts pēc savas dabas balstās uz pilsoņu vairākuma.
Tur, kur valda priekšzīmīga modernā demokrātija, nav gandrīz nekādu izredžu, jo modernā demokrātija ir sistēma, kuras pārvaldē piedalās "visas iedzīvotāju grupas", tātad pārsvarā tas ir spēcīgais procents – superbagātie. Jo tieši viņi sponsorē politiķus un finansē medijus.
Tātad agri vai vēlu tāda demokrātija pārvērtīsies par platīna procenta apkalpošanas mehānismu. Galu galā rodas daudz bezcerīgāka diktatūra, jo tā ir nevis valsts, bet gan elites diktatūra, un tā vairs nav nekāda valsts. Šai elitei nav citas kolektīvās gribas, kā vien nesalaužama griba gūt peļņu. Tāpēc ir nedabiski likt tai cīnīties ar nevienlīdzību. Tā pēc savas dabas ir nevienlīdzības mašīna. Arī tā ir vajadzīga (sabiedrība bez konkurences ir īsta antiutopija), taču vajadzīga pavisam citiem nolūkiem.
Un tādai diktatūrai ir lemts gals.
Protams, tā var kādu laiku tēlot kaut ko Kapitolijam līdzīgu no "Bada spēlēm" un apspiest gan ar spēku, gan ar maizi un izrādēm, taču tas beidzās slikti pat kino. Dzīve ir vēl nežēlīgāka.
