RĪGA, 3. oktobris — Sputnik. Lietuviešu rakstniece Ruta Vanagaite, grāmatas autore par lietuviešu lomu Holokaustā, publicējusi vēstuli "nogalinātajām nezināmajam ebrejam", raksta Sputnik Lietuva.
Pērn Vanagaite nonāca skandāla epicentrā: savā grāmatā "Mūsējie" viņa uzrakstīja, tostarp, par to, kā "mežabrāļu" komandieris Ādolfs Ramanausks-Vanags, kuru Lietuvā uzskata par "nacionālo varoni", piedalījās ebreju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā. Pēc tam izdevniecība Alma littera sāka atsaukt no pārdošanas Vanagaites grāmatas un pārtrauca sadarbību ar viņu, savukārt pašu rakstnieci nosodīja sabiedrība. Taču Eiropas Ebreju kongress uzstājās ar Vanagaites atbalstu.
"Dārgais noslepkavotais nezināmais ebrej, uz citu nogalināto līķiem bedrē gulošais. Es bieži domāju par tevi. Domāju, kad rakstīju grāmatu, domāju tagad, kad Lietuvā tika atzīmēta Holokausta upuru atceres dienu, tika nolasīti upuru vārdi un par tevi aizlūdza pats Romas pāvests," raksta Vanagaite savā Facebook lapā.
Rakstniece citē kāda Nacionālā strādnieku aizsardzības bataljona karavīra intervijā sacīto, kurš piedalījās ebreju iznīcināšanā. Viņš pastāstīja, kā notika nošaušanas, kā tika iznīcinātas veselas ģimenes, un par to, ka pirmām kārtām nogalināja vecākus bērnu acu priekšā. "Mēs neesam kaut kādi zvēri, lai tēva acu priekšā šautu uz bērniem," paskaidroja viņš.
"Tā kā nebija mūsu lietuviešu ebreju slepkavas zvēri. Viņi ir cilvēki. Viņiem tāds bija darbs," ironizē Vanagaite.
Rakstniece pauž sašutumu par Genocīda centra vēsturnieku skaidrojumu, kuri raksta, ka dažus Lietuvas bataljona karavīrus "izdevās iesaistīt ebreju slepkavošanā". Viņu vidū bija arī Jonass Noreika, kuram par godu uz Lietuvas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas fasādes atrodas piemiņas plāksne. Šogad Noreika mazmeita, amerikāņu žurnāliste Silvija Fotija, apsūdzēja Lietuvu viņas vectēva kara noziegumu slēpšanā, sankcionējot vairāk nekā desmit tūkstošu Lietuvas ebreju slepkavības.
Lietuvas Ebreju kopienas dati liecina, ka 1941. gada augustā Noreika, nacionālistiskās "Lietuvas Aktīvistu frontes" organizācijas loceklis, tika iecelts par Šauļu apriņka vecāko un "viņš licis ieslodzīt geto visus šajā reģionā dzīvojošos ebrejus un konfiscēt visus viņu īpašumus… faktiski viņš pavēlēja nodibināt geto, kurā vēlāk tika nošauti tūkstošiem ebreju vīriešu, sieviešu un bērnu".
Lietuvas valdības atkāpšanās "visticamāk, sagādāja Noreikam smagus pārdzīvojumus un noskaņoja pret nacistiem", raksta Lietuvas vēsturnieki. Taču, kā raksta Vanagaite, viņam izdevās pārdzīvot šo nepatīkamo lieto.
"Kārtība bija laba. Vācu. Tādai nav grūti pakļauties, turklāt kā Lietuvas pilsoņu administrācijai bija atļauts pārdalīt ebreju īpašumu: pēc tam, kad daļa atdota vāciešiem, vākt ne tikai savām, bet arī pilsētas, apriņķa vai apgabala iedzīvotāju vajadzībām. Vārdu sakot, varēja rosināt taisnīgu sociālo politiku. Ebreji taču kļuva bagāti, apspiežot lietuviešus, vai tad ne tā? tā rakstīja pats Jonass Noreika savā grāmatā "Pacel galvu, lietuvieti"," uzsver Vanagaite.
Vanagaite atgādina, ka ne tikai Noreika, bet arī "Lietuvas Aktīvistu frontes" līderis Kazis Škirpa uzskatīja, ka republikai "būs labāk, kad tajā nepaliks ebreju", un aktīvi atbalstīja fašistu plānus, kuri bez Lietuvas nacionālistu un kolaboracionistu palīdzības nespētu pastrādāt tādu ļaundarību.
"Kad pēc pusotra gada Jonasa Noreika darba, 1943. gada februārī Lietuvas administrācijai bija likts mobilizēt 30 000 vīriešus SS apakšvienībās — un te lūk jau nē! Lietuva sāka protestēt. Jonass Noreika, drosmīgs vīrs un Lietuvas patriots, kā arī daudzi citi viņa kolēģi, atteicās rīkot mobilizāciju. Un mobilizācija izgāzās, jo bez Lietuvas administrācijas un policijas palīdzības, nacisti neko nevarēja izdarīt: Lietuvā viņiem bija vien daži simti savu cilvēku, savu policistu," raksta viņa.
Vanagaite atgādināja, ka tā dēvētājiem "varoņiem" Lietuvā joprojām stāv pieminekļi: memoriālā plāksne Jonasam Noreikam uz Zinātņu akadēmijas bibliotēkas, piemineklis "partizānam" Juozam Krikštaponim Ukmerģē, Škirpas aleja pie Gedimina kalna Viļņas centrā.
"Tu, nošautais Lietuvas ebrej, vienā bedrē gulošais ar tūkstošiem citu ebreju, pagaidi vēl nedaudz. Vēl nav pienācis laiks mums, lietuviešiem, nojaukt pieminekļus un raut nost memoriālās plāksnes. Vien 75 gadi pagājuši kopš tavas nāves. Pagaidi vēl gadus divdesmit. Cieši turi savos apskāvienos sava bērna kaulus. Jo tev ir paveicies: tu neredzēji, kā viņš mira. Mēs, lietuvieši, neesam zvēri," noslēgumā saka rakstniece.
