RĪGA, 31. augusts — Sputnik. Klaipēdas SDG termināla uzturēšanas izmaksas Lietuvas lielākajam gāzes patērētājam — Jonavas minerālvielu ražotājam "Achema" — varētu samazināties divas reizes sakarā ar valdības lēmumu izpirkt šobrīd īrēto gāzes krātuves kuģi Independence.
Ekonomiskās infrastruktūras attīstības komisija 20. augustā pieņēma lēmumu izpirkt gāzes krātuves kuģi no Norvēģijas kompānijas Hoegh LNG pēc īres termiņa beigām 2024. gadā. Kuģa cena netiek atklāta, taču, saskaņā ar dažādiem vērtējumiem, tā sastāda no 121 līdz 160 miljoniem eiro. ja šo lēmumu apstiprinās valdība un parlaments, tas ļaus sadalīt termināla uzturēšanas izmaksas uz ilgāku laika periodu un atvieglot tā uzturēšanas slogu patērētājiem. Saskaņā ar Ministur Kabineta aprēķiniem, tas ļaus jau no 2019. gada samazināt tās ik gadu vismaz par 23 miljoniem eiro — no 66 līdz 43 miljoniem eiro.
"Achema" termināla uzturēšanas maksa varētu samazināties no 20 līdz 10 miljoniem eiro, paziņoja Lietuvas premjerministrs Sauļus Skvernelis intervijā radiostacijai Ziniu radijas.
"Veikti sagatavošanas darbi, notikušas pārrunas, bija ne viena vien tikšanās ar Enerģētikas ministriju. Tagad es paskatīšos, kāds ir progress, un mēs sniegsim galīgos lēmumus, it sevišķi par to, kas viņiem ir jūtīga lieta, — par termināla uzturēšanu. (…) Saskaņā ar tiem lēmumiem, kurus pieņem valdība, (termināla — red.) izmaksas un uzturēšana būtībā samazināsies uz pusi," pateica premjers.
Jonavas "Achema" rūpnīca, kura agrāk pa tiešo slēdza līgumus ar Gazprom, un tagad pērk SDG, vasarā apturēja daļu ražošanas. Slēgts viens no diviem amonjaka ražošanas cehiem; nestrādā daļa ceha, kurš ražo karbamīdu; apturēta koģenerācijas elektrostacija, kura piegādāja enerģiju ražošanas iekārtām. Cehos, kuros darbs vēl nav apturēts, samazināti produkcijas ražošanas apjomi. Daļa rūpnīcas darbinieku nosūtīti neapmaksātā atvaļinājumā. Iemesls — dārgā gāze, kura padara rūpnīcas produkciju nekonkurētspējīgu.
Iepriekš ziņots, ka "Achema" vadība atteicās noslēgt ilgtermiņa līgumu par sašķidrinātās dabasgāzes piegādi no Klaipēdas termināla apmaiņā pret tā uzturēšanas sloga samazināšanu uz "divu ciparu procentu".
"Kā ilgtermiņa saistības nebija iespējamas no ministrija pārstāvju puses, tā ilgtermiņa saistības nebija iespējamas no mūsu puses. Mēs visi runājam par enerģētisko neatkarību, taču slogs ir jāsadala ļoti saprātīgi, nevis jāuzveļ vienam uzņēmumam," paziņoja "Achemos grupe" valdes priekšsēdētāja un lielākā akcionāre Lidija Lubene pēc tikšanās ar enerģētikas ministru jūnijā.
Lietuva neatklāj cenu, kādā tā iegādājas SDG, taču nesen kompānijai Litgas izveidojās SDG pārpalikums, kuru tā pārdeva izsolē. Gāzes biržas operators GET Baltic paziņoja, ka cena sastādīja ap 280 dolāriem par tūkstoti kubikmetru.
Gazprom 2017. gadā novērtēja vidējo gāzes piegādes vērtību Baltijai 162 dolāru līmenī par tūkstoti kubikmetru. 2018. gadā vērtība netika nosaukta, taču vidēji piegādēm uz tālajām ārzemēm Gazprom degvielas cena palielinājās par 15%. Ja pieņem, ka arī piegādēm uz tuvajām ārzemēm cena palielinājusies proporcionāli, tas nozīmē, ka viena tūkstoša kubikmetru cena 2018. gada pirmajā pusgadā Baltijai sastādīja apmēram 185 dolārus. Tas ir par 34% lētāk, nekā biržā pārdotā Lietuvas SDG vērtība.
Analoģija ar "Liepājas Metalurgs"
Situācija ar Lietuvas "Achema" rūpnīcu, kurai radušās problēmas sakarā ar nepieciešamību maksāt par SDG termināla uzturēšanu un pirkt apzināti dārgu sašķidrinātu gāzi, līdzīga tai, kuru pirms dažiem gadiem piedzīvoja Latvijas lielākā rūpnīca — "Liepājas Metalurgs". Galvenā "Metalurga" problēma bija saistīta ar elektroenerģijas tarifiem.
Daudzi eksperti ir vienisprātis, ka pie uzņēmum bankrota noveda Elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas ieviešana. OIK ir tā elektrības vērtības daļa, maksu par kuru valsts novirza alternatīvās enerģētikas nozares atbalstam, dotējot mazās HES, vējdzirnavu parkus, biomasas pārstrādi, biogāzes stacijas un citus elektroenerģijas ražotājus no atjaunojamiem resursiem. OIK atbalsta mehānisms sāka darboties Latvijā kopš 2008. gada.
Elektroenerģijas izmaksas, kuras veidoja ievērojamu daļu tērauda produkcijas pašizmaksas, beigās padarīja Latvijas uzņēmumu par nekonkurētspējīgu.
