Sputnik žurnālists Aleksejs Stetjuha aizkaitinājis krievu skolu aizstāvjus ar savu reportāžu par "dzeju maršu", kas bija veltīts Majakovska 125 gadu jubilejai. Konflikts pārvēlās uz sociālajiem tīkliem un beidzās ar kašķi un kontu atslēgšanu.
Šo rindiņu autors pasākumu neapmeklēja un nebūt nav iecerējis atbildēt uz kritiku. Reportāžā pieminētā Latvijas Krievu savienība ir politiska organizācija, un tās locekļiem ir tiesības dzeju deklamēt slikti. No mākslinieciskā viedokļa pašdarbība vienmēr ir vāja, bet cilvēki ir jāvērtē atbilstoši tam, par ko viņi saņem algu. Šajā gadījumā tā ir politiskā darbība.
Es gribēju parunāt par ko citu. Oponenti pārmeta Stetjuhas kungam to, ka viņš pastāvīgi un uzbāzīgi kritizē LKS un ar to saistītās organizācijas, piemēram, Krievu skolu aizsardzības štābu. Pieļauju, ka šis pārmetums konkrētajam žurnālistam ir netaisnīgs un jau iepriekš atvainojos Aleksejam, tomēr pati parādība ir plaši izplatīta. Vietējās krievvalodīgās inteliģences aprindās par normu kļuvusi pat ne kritiska, — augstprātīgi izsmējīga attieksme pret cilvēkiem, kuri aizstāv Latvijā dzīvojošo krievu intereses.
Situācija ir paradoksāla. Diskriminācija pastāv un rada protestu. Taču vēl vairāk atbaida cilvēki, kuri stājas pretī šai diskriminācijai.
Protams, gadās, ka kāds savu darbu dara slikti. Būtu pilnīgi dabiski tādā situācijā sākt strādāt labāk. Tātad, ja LKS diskriminācijai pretojas neveiksmīgi, būt jānāk citai partijai, kas pārstāvētu diskriminējamās grupas intereses. Un viņu konkurencē dzimtu īsta opozīcijas kustība.
Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek. Pareizāk sakot, ir partija "Saskaņa", par ko balso lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju. Taču "Saskaņa" atsakās atzīt sevi par krievvalodīgo pārstāvi — tā deklarē, ka ir sociāldemokrātiska partija, kas paredzēta visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tādā gadījumā nav saprotams, ko iesākt krievu liberāļiem vai konservatoriem — diskriminācija attiecas arī uz viņiem, bet savas partijas nav. Un, gluži pretēji, latviešu sociāldemokrātiem it kā būtu muļķīgi balsot par "Saskaņu", ja viņi vēlas turpināt diskrimināciju.
Tātad LKS ir monopolists cīņā pret diskrimināciju. Taču par to nebalso. Ne jau tāpēc, ka partija paustu nepareizas idejas — pret tām iebildumu nav. Nepatīkami ir šīs partijas cilvēki ar milzumdaudziem trūkumiem, piemēram, viņi slikti deklamē dzeju. Un ir ļoti patīkami parunāt par tādām sliktām īpašībām.
Paradokss plešas plašumā, jo diskriminācija pastiprinās, bet "Saskaņa" ar to necīnās. Partijas darbs Saeimā nav manāms, lielākā daļa deputātu vienkārši klusē, bet saujiņa aktīvo manās aizbēgt uz pašvaldībām un ķerties pie saimniekošanas. Vienlaikus nekādas pretenzijas nav izvirzītas pret LKS darbu vienīgajā struktūrā, kur partija pārstāvēta, — Eiropas Parlamentā. Tātad no profesionālā viedokļa Tatjana Ždanoka, Miroslavs Mitrofanovs un tagad arī Andrejs Mamikins ir darbam piemēroti.
Piedāvāju vienkāršu paskaidrojumu, kāpēc LKS rada tādu masu alerģiju. Vai atceraties sengrieķu mītu varoni — pareģi Kasandru? Viņas liktenis bija neapskaužams — neviens neticēja sievietes pareģojumiem, līdz brīdim, kad tie piepildījās.
Protams, LKS ir daudz trūkumu. Taču partijai (un tas attiecas uz visiem LKS idejiskajiem priekštečiem, sākot no Interfrontes) ir viena priekšrocība: partija adekvāti prognozē politiskās situācijas attīstību Latvijā. Kopš nacionālās latviešu idejas parādīšanās perestroikas gados atradās kasandras, kas prognozēja, ka tas viss novedīs pie nelatviešu diskriminācijas, vēlmes asimilēt svešiniekus un aizliegt viņu valodu.
Jo precīzāk piepildās prognozes, jo stiprāks ir naids pret kasandrām un jo patīkamāk ir atrast viņu darbībās dažādas nepilnības. Kasandras loma ir grūta, daudz vienkāršāk ir maldīties kopā ar vairākumu.
Patiesībā jau 80. gadu beigās nebija grūti prognozēt, kā Latvija attīstīsies tālāk. Nacionālisti savus plānus neslēpa, un ikvienam veselīgi domājošam cilvēkam bija skaidrs, ka Jura Dobeļa un Daiņa Īvāna galvenā atšķirība ir frizūra, bet galvās abiem slēpjas vienlīdz asinskāras domas.
Bija skaidrs arī tas, ka Īvāns un Dobelis uzvarēs un tad labi neklāsies nevienam, kas nostājies viņu ceļā. Tā nu klusas pašsaglabāšanās jūtas lika sajūsmināties par jauno un cirtaino nacionālās revolūcijas līderi un atgrūst nepatīkamo patiesību, ko neslēpa viņa plikpaurainais biedrs — histēriķis.
Tā nu viss turpinās vēl šobaltdien. Partija "Saskaņa" jau ar nosaukumu vien liek manīt vairākumam: mēs jau esam piekrituši, neaiztieciet mūs, mēs taču neesam bīstami, mēs Saeimā paklausīgi klusējam un klusēsim. Un tomēr "Saskaņa" joprojām ir "neaizskaramo" kastā. Kā jau pareģoja LKS priekšgājēji, politiskā konformisma ideja ir izrādījusies neauglīga.
Jokaini, taču nesen situācija atkārtojās jaunā līmenī. "Saskaņa" tiek nicināta, lai cik paklausīga būtu, tāpēc parādījusies jauna partija "Par!". Tās adepti, sakožot zobus, ne tikai piekrīt uzvarētājiem, bet arī gatavi tos ar prieku atbalstīt.
Laiks pāriet pie secinājumiem. Ja nevēlamies, lai krievu kopienai Latvijā būtu lemts Trojas liktenis, kuras gaidāmo bojāeju izmisīgi pareģoja Kasandra, vajag aukstasinīgi novērtēt riskus. Un noslāpēt uzticamo pavalstnieku jūtas — sak, ja jau sirds neļauj lielīt priekšniecību, pamēģināsim vismaz iespert tās konsekventākajiem kritiķiem!
Ja izdosies pārvarēt šo gļēvo tieksmi iztapt vismaz kaut kadā ziņā saviem pāridarītājiem, nāks sapratne: diskriminēto Latvijas krievvalodīgo politiskās intereses ir jāpārstāv parlamentā — galu galā, tāpēc jau izdomāta demokrātija. Tad arī būs skaidrs, ka šodien krievus pārstāvēt gatava tikai LKS.
Protams, tas nenozīmē, ka LKS paceļas pāri jekbkādai kritikai. Taču, ja kritikas mērķis ir nodrošināt sekmīgāku interešu aizstāvību, nevajag rīkoties tā, lai partijas biedriem rastos iespaids: par mums ņirgājas, nevis dod padomu.
Neapšaubāmi, nav labi, ja krievvalodīgos iedzīvotājus Saeimā nepārstāvēs visspēcīgākie politiķi. Taču vēl sliktāk būs, ja viņus nepārstāvēs neviens. Diemžēl šķiet, ka tieši to cenšas panākt LKS augstprātīgie kritiķi.
