Sputnik autors filmu noskatījās un nobijās.
Viltīgs plāns un negaidīti pavērsieni
Iedomājieties: vēls vakars omulīgā vecā pilsētā. Vidēja gada gājuma inteliģents ar gudru skatienu un modernās brilēs pastaigājas ar dzīvesbiedri. Te pēkšņi – žiuuuuh! – no tumsas izlido motociklists. Sieviete paliek bez somiņas, bet viņas vīrs pazemojoši dabū pa seju.
Vai nolēmāt, ka jūsu acu priekšā savērpjas psiholoģiskas drāmas sižets? Piemēram, par sievas un vīra attiecībām, kad vīrietis viņu nav aizsargājis. Patiešām, neko īpaši labu viņš nenodemonstrēja. Taču, kā jau mēdz gadīties labās filmās, situācija risinās pretēji skatītāja domām.
Sieviete viegli pārcieš vīra pazemojumu, cenšas visu nolīdzināt. Arī policija nevēlas kašķēties ar baikeriem. Taču vīra prātā veidojas viltīgs plāns: aizbraukt uz mežu, kur pulcējas baikeri, samaksāt pāridarītājam un pierunāt viņu atvainoties sievai. Ar šo murgaino plānu apbruņojies, varonis nogalina apvainotāju kriminālo motociklistu midzenī, tā nu sagadās.
Neapdomīgās rīcības rezultātā veidojas notikumu ķēde, kas faktiski noved varoni Elles dzīlēs. Lieta tāda, ka mūsu priekšā ir visīstākā šausmu filma. Turklāt ļoti briesmīga.
Popkorns nelīdzēs
Tas bija negaidīti. Vēl vairāk – neko tādu negaidīja neviens. Mēs zinām, ka Latvijas kinematogrāfisti var uzņemt sociālās drāmas, taču šausmu filmu?
Pie tam šausmas latviešu stilā nenozīmē ne datorā zīmētus monstrus, ne grima mākslinieku demonstrētus brīnumus, ne specefektus. Nē! Viss ir maksimāli godīgi un ar mazu budžetu. Šausmas pavisam noteikti nav domātas pusaudžiem. Tās uzņemtas pieaugušajiem, kurus vairs nenobiedēsi ar kartona zombijiem. Tās ir šausmas, kas sašūpo eksistences pamatus. Tās ir šausmas, ko ar popkornu neuzkodīsi.
Visbriesmīgākais (vārda labajā nozīmē) ir tas, ka ekrānā nav nekādu pārdabisku monstru, nekādu viņpasaulīgu elementu. Šausmas sakņotas realitātē. Tātad tās kuru katru mirkli var notikt ar mums.
Skaidrs, ka Baltijas kino nav naudas dārgiem specefektiem. Taču Latvijas šausmu filmu meistari strādā citā laukā. Viņi rada atmosfēru, kurā pat siltajā zālē un mīkstajos krēslos pa muguru skrien skudriņas.
Dabiska lieta
Domāju, var uzņemt komerciāli sekmīgu šausmeni. Taču aizpildīt to ar sociālo satīru – te ir darbs meistaram. Un man šķiet, ka režisors Aiks Karapetjans ar uzdevumu ir ticis galā.
Kur slēpjas satīra? Skumjajā faktā, ka vīrieši panīkst. Piemēram, festivālā esmu skatījis arī citas Baltijas filmas, kurās vīrieši, teiksim tā, neuzvedas īsti vīrišķīgi. Drīzāk viņiem raksturīgs vīrišķības trūkums.
Vai bailes ikdienas priekšā. Tāda kā agorafobija, kam piejaukta sociopātija. Mizantropi no visas pasaules, ne tikai no jaunās Eiropas vien, "Pirmdzimtajā" atradīs pamatu savām bailēm un īstu apmierinājumu.
Filmu pavadīja ar aplausiem. Man radās iespaids, ka satriekti bija visi skatītāji.
Ļoti patīkami ir konstatēt, ka Baltijā dzimusi sava kinoskola, kura bez jebkādiem Holivudas, Bolivudas vai pat vidējiem Eiropas budžetiem specefektu kombikorma vietā dod skatītājiem velnišķīgi dabisku produktu. Tas ir kā labi ķiploki no pašu dārza – gan asaru izspiež, gan liek asinīm kūsāt. Un, protams, pie viena padzen arī vampīrus.
