Par to runā ne tikai ASV Kongresā un Senātā, bet arī itin atklātā tekstā klāsta "Eiropas solidaritātes" un pat "NATO solidaritātes" piekritēja — Lielbritānijas kabineta vadītāja Terēza Meja, raksta RIA Novosti komentētājs Dmitrijs Lekuhs.
Neatgādina nejaušību tas, cik strauji pastiprinās "informatīvais atbalsts" politiskajam uzbrukumam "Ziemeļu straumei 2" un kompānijai "Gazprom".
Informatīvais spiediens pret projektu pieaug, neskatoties uz to, ka iepriekš savas vizītes laikā Varšavā Vācijas jaunais ārlietu ministrs Haiko Māss oficiāli paziņoja: otro "straumi" Vācija uzskata tikai par ekonomisku projektu un neuzskata par iespējamu saistīt to ar "Skripaļa lietu".
Piemēram, aizvadītajā nedēļā medijos tika "iemesta" ziņa par to, ka "Gazprom" teju vai gatavs atcelt un pārtraukt "Turcijas straumi", tāpēc ka ar turkiem ne par ko neizdodas vienoties. Lasītājiem ziņo, ka "Gazprom" likvidē vai konservē lielāko daļu cauruļvadu, ņemot vērā "Turcijas straumes" jaudas samazināšanos (no 63 līdz 31,5 miljardiem kubikmetru gadā), gatavojas demontēt 506 kilometrus gāzesvada un tā tālāk. Par tādu ziņu Ukrainas medijos jau kuro dienu valda svētki ar asarām acīs.
Jā, izskatās pabriesmīgi. Taču patiesībā runa ir nevis par "Turcijas straumes" caurulēm, bet gan par gāzesvadu, ko noraidīja Bulgārija neredzētā rietumvalstu spiediena rezultātā. Pie tam nekad, nekur un nekādos dokumentos nav bijis ne vārda par to, ka "Turcijas straume" būtu ekvivalenta nožņaugtajai "Dienvidu straumei". Nē, protams, noteiktas pārrunas par "Turcijas maršruta" trešo un ceturto līniju ritēja un vēl joprojām turpinās. Taču par tām šaubās ne tikai Turcija vien, pārliecināta nav arī Krievija un Vācija — runa ir par gāzes piegādes maršrutiem uz Eiropas dienvidiem, kuri nākotnē varētu vest gan cauri Adrijas jūras koridoram, gan arī pa ziemeļu maršrutu — cauri Vācijai un Austrijai (pamēģiniet uzminēt, kuru variantu atbalsta vācieši un austrieši).
Krievijas acīs gāzes tranzīts pa "Dienvidu straumi" (cauri Bulgārijai) ir interesantāks un izdevīgāks. Taču tā bija agrāk, iepriekšējā dzīvē. Tagad, pateicoties "Turcijas pagarinājumam", abi maršruti ir kļuvuši, tā sakot, paralēli, tātad transporta ceļa izvēle ir tikai politiskās vienošanās jautājums.
"Gazprom" vēl gaidāma sarežģīta izvēle — trešais un ceturtais cauruļvads Ziemeļu vai Turcijas straumei. Tomēr, atkārtosim vēlreiz, nekāda "Turcijas straumes" jaudas samazināšana no 63 līdz 31,5 miljardiem kubikmetru gadā nav paredzēta itin banāla iemesla dēļ: jau sākotnēji tika plānots, ka tās jauda nepārsniegs 31,5 miljardus kubikmetru gadā. Pie tam sauszemes atzarojumu demontē, nevis "likvidē", īsāk sakot, caurules tiks pārvestas: daļa — uz "Ķīnas koridoriem", daļa — iespējams, uz Eiropu.
Ar Eiropas virzienu saistīta vēl viena "sensācija", ko abām rokām sagrābuši mediji.
Tā ziņo, ka gāzesvads Eugal, pa kuru gāze no "Ziemeļu straumes 2" tiks pārvadīta uz Vācijas teritoriju, ar pilnu jaudu sāks darboties tikai 2020. gada beigās (pietrūkst cauruļu). Tātad ekspluatācijas sākumposmā Nord Stream 2 varēs piegādāt Eiropai ne vairāk kā 34 miljardus kubikmetru gāzes no plānotajiem 55: 30,9 miljardus pa Eugal un vēl aptuveni 2,7 — pa gāzesvadu Nel — Nīderlandes virzienā. No tā izriet pārliecinošs secinājums: nelaimīgajam "Gazprom" tomēr nāksies noslēgt jaunu vienošanos par gāzes tranzītu ar Ukrainu 2020. gadam, lai pildītu ilgtermiņa kontraktu noteikumus. Un te nu Kijeva, protams, izgriezīs rokas "Gazprom" un atcels "Ziemeļu straumi 2".
Pirmkārt, noskaidrojies, ka "Gazprom" rīcībā vajadzīgās caurules tomēr ir.
Otrkārt: pērn Krievijas kompānija cauri Ukrainai transportējusi 93 miljardus kubikmetru gāzes. Pat, ja "Gazprom" pilnībā noslogos "Ziemeļu straumi 2" un paspēs uzbūvēt abus "Turcijas straumes" cauruļvadus (pa 15,75 miljardiem kubikmetru), Krievijas gigantam tik un tā 2020. gadā nāksies transportēt cauri nemierīgās kaimiņvalsts teritorijai vismaz 30 miljardus kubikmetru (apstākļos, ja saglabāsies pašreizējais Krievijas gāzes pieprasījums Eiropā).
Taču analītiķi prognozē, ka pieprasījums pieaugs. "Gazprom" lēmums denonsēt ar Ukrainu noslēgto tranzīta līgumu nenozīmē, ka "Ukrainas tranzīts" tiks pārtraukts pilnībā. Vēl vairāk: "Gazprom" jau ir informējis Eiropas komisiju par to, ka ir gatavs pēc EK lūguma saglabāt tranzītu cauri Ukrainai to pašu 15-30 miljardu kubikmetru apmērā gadā. Taču tranzītam jānotiek uz citu komerciālo noteikumu pamata. Tas nedrīkst sasniegt "Gazprom" un Eiropas patērētājiem vitāli nozīmīgu apjomu. Turklāt Ukraina nedrīkst saņemt tranzīta ietekmi uz tā saucamo cenas formulu: tas ir gan piegādātāju, gan patērētāju interesēs.
Taču nekādi "amerikāņu slānekļi" vienkārši nespēj aizvietot tik lielu apjomu. Tāpēc "Ziemeļu straume 2" (pēc tam, iespējams, arī "trīs" un "četri") ir bīstama "aizokeāna partneriem" ne kā pašreizējais, bet gan kā perspektīvais stratēģiskais projekts.
Minēšu piemēru: ja Nīderlandes valdība martā nolems samazināt ieguvi lielākajā atradnē ES — Groningenā — no pašreizējiem 21,6 līdz 12 miljardiem kubikmetru, importa pieprasījums valstī pieaugs par 10 miljardiem gadā. Pie tam izsīkst arī atradnes Norvēģijā un Lielbritānijā, — par to pašlaik aktīvi spriež Eiropa un ASV. Vārdu sakot, vietas tirgū pietiks gan cauruļvadu gāzei no Krievijas, gan SDG no Kataras, ASV un Krievijas. Jautājums ir par nākamajiem apjomiem. Šī iemesla dēļ rit liela gāzes spēle. Tieši tāpēc ap Krievijas un Eiropas gāzes koridoriem tagad aug melīgu sensāciju un interpretāciju plūsma.
