Viedoklis

"Sitīsim skolotājus": skolu reforma – krievu skolu pedagogu bezdarbības rezultāts

© Sputnik / Anton Unitsyn / Pāriet pie mediju bankasПреподаватель математики во время урока
Преподаватель математики во время урока - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
Skolas Latvijā ir purvā iegrimušas: skolotāji paši sev atņem balsstiesības, lai tik bez vietas nepaliktu, taču galu galā cieš sakāvi un zaudē ne tikai darbu vien, bet arī pašcieņu un cerību uz labāku nākotni sev un valstij.

Pēdējā laikā daudzu krievu acīs esmu pārvērties par tādu kā disidentu, kurš kritizē visas krievu valodas un krievu skolu aizstāvju iniciatīvas. Pamazām sāku baidīties pats no sevis: patiešām, kritizēšana ir lipīga lieta. Ļoti grūti ir noķert īsto brīdi, lai tā nepārvērstos par patīkamu, taču nejauku paradumu.

Bija grūti paiet garām. Katru reizi, kad aktīvisti rīkoja kārtējo protesta akciju man tā vien rokas niezēja visu izkritizēt no galvas līdz kājām. Iemeslu vienmēr ir papilnam. Pamēģināšu paskaidrot uzskatāmi.

"Tu esi nelietis"

Man ir viens paradums, ko daudzi uzskata par idiotisku un sadomātu. Nevaru ciest šķībi pakārtas gleznas. Ienākot jebkurā telpā, automātiski skatos uz sienām. Ja redzu šķību gleznu, visiem spēkiem meklēšu ieganstu, lai nostātos pie tās un palabotu.

Митинг в защиту образования на русском языке в Латвии. Рига, 24 февраля 2018 г. - Sputnik Latvija
"Katram rusofobam – kārtīgu zārku!": Rīgā notika mītiņš krievu skolu atbalstam

Atklāti sakot, nepievērsu tam uzmanību, līdz nokļuvu Tretjakova galerijā. Tur sapratu, kas tas ir – ELLE. Staigāju pa zālēm un ar šausmām skatījos uz šķībi piekārtajiem audekliem, pat nemanot, kas uz tām atainots. Neko nevarēju darīt: Tretjakova galerijā kaut kam pieskarties ir aizliegts. No bezspēka raustījās acs. Tāpēc kaitināju pārējos grupas locekļus – gāju no muguras un kunkstēju par šķībajām gleznām.

Krievu skolu aizstāvju akcijas manās acīs ir kā pie sienām šķībi pienaglotas gleznas. Redzot tādas, sāku bezspēcīgi lūgties visus, kas spēj kaut ko darīt. Viņi saka, ka es esmu īgņa un bojāju priekus – sak, lai karājas kā piekārtas. Tu pat neko tādu nepadarīsi.

Un pa šo laiku zaudēta vēl viena cīņa – ar 64 balsīm pret 22 Saeimā noraidīta tautas petīcija par bilingvālās izglītības saglabāšanu. Kā jau bija paredzams, 14 tūkstošiem parakstu neizdevās pārvērst realitātē vēlamo.

Kad uzrakstīju pirmo indīgo materiālu par mītiņu pie Izglītības ministrijas, man personīgajās ziņās sāka birt vesela lavīna dusmīgu rājienu. Daļa nāca no krievu skolu pedagogiem, kuri visniknāk apelēja pie manas sirdsapziņas, atmaskoja manu gļēvumu un pārbēdzēja dabu.

Vēstules sākās līdzīgi: "Nevaru tevi komentēt atklātā publikācijā, tāpēc rakstu personīgi. Tu esi nelietis!" – tā vai aptuveni tā. Rājienu pamatā – doma, ka cīnītāji ir malači, viņi paši baidoties iet uz mītiņiem, bet es esmu riebeklis. Pats neko nedaru un citiem traucēju.

"Sitīsim skolotājus"

Šodien ieraudzīju aktīva krievu skolu aizstāvja Degi Karajeva rakstu. Nelielā publikācijā acis pievērsās aicinājumam, kurš man pēkšņi iepatikās. "Sitīsim skolotājus". Padomāju un piekritu. Kāpēc ne?

Gribu pastāstīt par diviem gadījumiem. Starp tiem ir vairāki gadi. Pirmais notika, kad tikai sāku teležurnālista darbu.

Pie manis griezās mana kādreizējā skolotāja un pastāstīja, ka skolu plānots slēgt. Sīki aprakstīja situāciju, paskaidroja, ka slēdz nelikumīgi. Lūdza pastāstīt plašai publikai, jo liels skaits skolotāju vienkārši paliks uz ielas. Protams, apsolīju darīt visu, kas ir manos spēkos. Saskaņoju tēmu ar redaktoru, saņēmu atļauju un priecīgs zvanīju skolotājai.

- Labdien! Taisīsim sižetu.

— Oi, cik labi! Liels paldies!

- Tad mēs ap trijiem piebrauksim, uzņemsim interviju.

— Kādu interviju?

- Ar jums. Jūs man kamerā pastāstīsiet visu to pašu, lai mums būtu, ar ko vērsties Izglītības ministrijā.

— Oi. Kāpēc tad kamerā?

- Nu, mēs taču esam televīzija. Mums vajadzīga intervija.

— Nē, kamerā es nevaru.

- Tad varbūt citi skolotāji? Mācību pārzinis, direktors?

— Nē, Ļoša. Ko tu runā. Kamerā mēs neko neteiksim. Labāk tu pats kaut kā. Es taču tev visu izstāstīju.

Latvijas baņķieris Ģirts Rungainis - Sputnik Latvija
Latvijas baņķieris paziņojis, ka krievu valoda nav kultūras valoda

Veselu nedēļu mēģināju pierunāt. Runāju ar visiem pēc kārtas, skaidroju, ka bez intervijas sižets neiznāks, skaidroju: ja skolu slēgs, darbu viņi zaudēs tik un tā. Pedagogi bija nepielūdzami. Kā jau bija gaidāms, pēc mēneša viņi gluži kā "Varjaga" matroži devās dzīlēs kopā ar skolu.

Otrs gadījums notika pirms dažiem gadiem. Runa bija par divu skolu apvienošanos. Arī vienā no tām es savulaik mācījos. Tas pats stāsts: personīgas sarunas laikā skolotāji stāstīja par gaidāmo kadru samazināšanu, stundu skaita samazināšanu un citām šausmām. Lūdza žurnālistu atbalstu.

Tad tikos ar direktori, kurai bija jāuzņemas apvienoto mācību iestāžu vadība. Viņa zvērēja, ka skolotāju bažas ir nepamatotas, un izņēmuma kārtā uzaicināja mani apmeklēt pedagogu sēdi. Bez kameras. Tālāk – telefona saruna.

- Labdien! Es sarunāju, ka mani rīt ielaidīs jūsu pedagogu sēdē.

— Ļoti labi, tur tu visu ieraudzīsi!

- Es tur būšu tikai kā vērotājs. Tāpēc, lūdzu, uzdodiet visus jautājumus, ko uzdevāt man. Pastāstiet par savām bažām, paskatīsimies, ko jums atbildēs direktore. Ja jums izdosies viņu iedzīt strupceļā, taisīsim sižetu.

— Liels paldies!

Nākamajā dienā bija pedagogu sēde. Direktore īsumā minēja galvenās tēzes un lūdza uzdot jautājumus. Saspicēju ausis. Iestājās klusums. Beidzot vārdu ņēma pedagoģe ar vērā ņemamu stāžu – viņu atceros vēl kopš piektās klases.

- Sakiet, vai varētu kaut kā izdarīt, lai skolotājiem ēdamtelpā būtu atsevišķs galds?

— Protams. Es domāju, tā nav problēma. Domāju, organizēsim jau pirmajā nedēļā.

- Liels paldies.

— Lūdzu. Vai ir vēl kādi jautājumi?

- Nē, šķiet, viss ir skaidrs.

Principā, man arī viss bija skaidrs. Taču katram gadījumam pēc sēdes pajautāju visiem skolotājiem: kāpēc jūs klusējāt? Viņi atbildēja: "Bet kāda tam jēga?" Sižets neizdevās, skolas apvienojās. Cik zinu, štatus samazināja, stundu skaitu samazināja, taču mani tas vairs neinteresēja.

Līdzība par labo kungu

Man ļoti patīk frāze no vienas filmas: "Nevienu ar varu laimīgu nepataisīsi." Iespējams, es cenšos to padarīt par savas dzīves kredo. Esam izvēlējušies mantru "skolotāji baidās", pataisījuši to par aksiomu un samierinājušies.

Акция в защиту русских школ у здания Сейма, 8 февраля 2018 года - Sputnik Latvija
Politika
Krievu skolu likvidācija Latvijā: Saeima spērusi pirmo soli

Skolotāji baidās par savām vietām, baidās lieku reizi pavērt muti, baidās aizstāvēt savas skolas. Tagad viņi baidās cīnīties par izglītību krievu valodā. Viņi uzdrīkstas tikai pa atslēgas caurumu palūrēt, kā par viņiem cīnās citi.

Atzīsim godīgi: mēs taču cīnāmies ne tikai par mūsu bērniem un savām tiesībām. Mēs cīnāmies arī par skolotājiem. Balss saites trūkst, šķēpi lūzt arī par to, lai viņi paliktu savās darba vietās, lai viņi varētu mācīt bērnus viņiem ērtā valodā. Cīnītāji nebīstas zaudēt darbu, nebīstas nosodījuma un nesapratnes.

Kādu laiku tīmeklī klaiņoja līdzība par labo un taisnīgo kungu, ko galu galā zemnieki nodūra ar dakšām. Līdz pēdējam viņš nesaprata – par ko. Pie varas būdams, viņš mēdza apbraukāt savus īpašumus, un visur viss bija kārtībā: bērni – tīri, mājas – skaistas, cilvēki – laimīgi. Kungs visiem prasīja, vai dzīve ir laba. Visi atbildēja, ka labāk vairs nevar būt. Un beigās – bac! Un ar dakšām.

Skolotāja balss

Esmu sapratis, kāpēc mums tik slikti iet ar izglītību. Tāpēc ka pedagogiem viss ir kārtībā. Katra krievu skola Latvijā mūsdienās ir kā tas bagātais ciems līdzībā.

Neparko negribu idealizēt mūsu bajārus, taču paskatīsimies patiesībai acīs: izglītības ministrs nedzird protestu no tās puses, no kuras tam vajadzētu nākt. No tiem, kuru vārdam ir nozīme, no tiem, kuru vidū lielākā daļa nodur acis un saka: viss ir kārtībā, tikai, lūdzu, neaiztieciet mūs.

Rīgas centrā notika mītiņš par krievu skolu saglabāšanu Latvijā - Sputnik Latvija
"Rokas nost no krievu skolām": protesta akcija Rīgas centrā

2004. gadā par savām tiesībām ielās gāja skolēni, 14 gadus vēlāk palikuši vairs tikai morāli novecojuši politiķi un saujiņa aktīvistu.

Tāpēc piekrītu: sitīsim skolotājus, ja tas vajadzīgs krievu izglītības glābšanai Latvijā. Protams, tikai tēlaini, un ne jau līdz nāvei, tikai tā, lai nāktu pie prāta un ietu cīņā. Tā ir pēdējā iespēja. Un spēcīga iespēja.

Ja savu sakāmo teiks pedagogi, viņus ignorēt neizdosies. Viņu autoritatīvo viedokli nāksies uzklausīt. Viņi var pacelt kvalitatīvi jaunā līmenī strupceļā nonākušu jautājumu. Ja kārtējā protesta akcijā es ieraudzīšu ne tikai skaļus politiķus, bet arī sirmus skolotājus, ne mirkli nevilcinoties, nostāšos viņiem līdzās.

Ziņu lente
0