RĪGA, 21. decembris — Sputnik. Dāņu izdevuma Berlingske žurnālists apsprieda Eiropā nonākušo bēgļu problēmu ar Polu Koljēru, Oksfordas universitātes profesoru un vienu no vadošajiem speciālistiem pasaulē jaunattīstības valstu jautājumos. Rakstu pilnā apjomā pārtulkojis un publicējis portāls InoSMI.
Koljērs uzskata, ka no realitātes tālās elites īstenojušas bezatbildīgu politiku, kas neatbilst ētikas normām: palīdzējušas dažiem uz daudzu rēķina. Tā vietā Eiropai nāktos slēgt robežas un veidot nometnes netālu no valstīm, no kurām bēg cilvēki, organizēt bēgļiem darbu un dāvāt perspektīvu.
Faktiski, tas ir unikāls gadījums: Tonija Blēra bijušais padomnieks Āfrikas jautājumos un Pasaules bankas pētnieciskās darbības direktors, kurš visu savu mūžu veltījis palīdzībai trešās pasaules valstīm, iesaka Eiropai pārtraukt bēgļu uzņemšanu. Tomēr tāds ir Oksfordas profesora padoms, ko viņš sniedz gan savā nesen klajā nākušajā grāmatā par politiku bēgļu jautājumā "Bēgļi: bēgļu lietu politikas pārvērtējums mainīgajā pasaulē", gan arī patvēruma sniegšanas politikai veltītajā konferencē, kas aizvadītajā nedēļā notika Karaliskajā bibliotēkā.
Koljērs pārmeta Eiropas politiķiem, it īpaši sociāldemokrātiem no realitātes attālinātu, elitāru un globālisku politiku, kuras rezultātā atsvešinājušies parastie pilsoņi.
Intervijā izdevumam Berlingske detalizēti pamato savu viedokli un paskaidro, ka pirmo 25 gadu laikā pēc Otrā pasaules kara sociāldemokrātiskais projekts nesa izcilus panākumus, kad veidojās sabiedrība, kuras pamatā bija savstarpējas saistības. Taču vēlāk sociāldemokrāti mainījušies; viņi sāka sīkumaini kontrolēt pilsoņu dzīvi, kļuva par visziņiem, kuri tiecas pie varas pāri cilvēku galvām.
"Sociāldemokrātija sākusi pārstāvēt pavisam citu klasi, ne to, kas sākotnēji veidoja partijas kodolu. Ne vienkāršos pilsoņus, bet gan izglītoto universitātes eliti, kam bija svešas vienkāršo cilvēku rūpes, kas parasti dzīvoja sava veida anklāvos dažās lielpilsētās," — uzskata Pols Koljērs. "Šī jaunā elite nepareizi izprata arī to, kas dara raizes trešās pasaules valstīm. viņi domāja, ka jāņem vērā atsevišķu pie Eiropas sliekšņa nonākušo migrantu un bēgļu vajadzības. Taču trešo valstu iedzīvotājiem nav vajadzīga palīdzība, lai pamestu dzimtās vietas. Viņiem vajadzīgas iespējas, ko viņi varētu izmantot savā sabiedrībā," — viņš saka.
Jautāts, vai Eiropai nevajadzētu palīdzēt bēgļiem, kuri nokļuvuši Eiropā, viņš atbild:
"To apgalvot ir smieklīgi. Mēs tērējam 135 dolārus katram no tiem, kas atrbrauc, bet katram, kam palīdzam uz vietas, — 1 dolāru. Tie, kas paliek, bieži ir daudz vājāki nekā tie, kas spēj doties uz Eiropu. Šurp atbraukušie parasti ir bagātāki un jaunāki, bet daži no viņiem bēg no saistībām dzimtenē."
- Tātad jūs gribat teikt, ka bēgļi, kuri ieradās Eiropā 2015. gada krīzes laikā, vienkārši pielāgojās?
— Protams, katrs gadījums jāizskata indiividuāli. Parasti tā ir netipiska grupa salīdzinājumā ar bēgļu kopējo masu. Tomēr pārsvarā visi ieradās Eiropā no valstīm, kur viņi jau bija drošībā. Doma par to, ka tieši šai grupai ārkārtīgi vajadzīga palīdzība, ir vienkārši bezatbildīga, tā ir intelektuālā slinkuma izpausme. Tā ir vissliktākā veida morālā pašapliecināšanās. Kad intelektuāli slinki cilvēki izmanto tāda veida argumentus, lai parādītu, cik viņi ir labi, nav vērts uzticēties viņu argumentiem. Tieši to es daru.
Pols Koljērs uzsver, ka viņš nekādā gadījumā nepārmet bēgļiem un migrantiem viņu vēlmi dzīvot labāk Eiropā. Viņš apsūdz politiķus, kuri radījuši stimulējošu struktūru, kas apbalvo dažus uz daudzu cilvēku rēķina, un galu galā daudzi krīt kārdinājumā un riskē ar dzīvību, piemēram, dodoties bīstamajā ceļā pāri Vidusjūrai.
Pēc Koljēra domām, palīdzība bēgļiem jāsniedz pirmajā drošajā valstī, kurā viņi ieradušies. Tur jāveido nometnes, kur bēgļi gūtu iespēju strādāt un apgūt iemaņas, ko aizvest līdzi, atgriežoties mājās.
- Pieņemsim, ka viss notiks pēc jūsu prāta un Eiropa vairs neuzņems bēgļus. Ko iesākt ar tiem, kuri ieradīsies tik un tā?
— Pamatā jāliek noteikums, kas paredz: cilvēki, kuri ierodas pretēji esošajiem patvēruma sniegšanas noteikumiem, nevar saņemt to, uz ko cer, jo pretējā gadījumā tādu cilvēku skaits pieaugs. Tieši tā strādā stimuls. Tāpēc ir jāatrod mehānisms, kas nepakļaus bēgļus briesmām, neliks viņiem ciest, taču nenozīmēs, ka viņi saņems patvērumu un tiesības, piemēram, Ziemeļeiropas valstīs. Jāpiebilst, ka, neatkarīgi no tā, kurp sūtīt, piemēram, somāliešus, tas būs labāk, nekā sūtīt viņus atpakaļ uz Somāliju. Tāpēc var, piemēram, piedāvāt viņiem izmitināšanu nometnē jebkurā drošā valstī netālu no Somālijas. Kā bēgļiem cilvēkiem nav tiesību tirgoties, izvēlēties valsti, uz kuru viņš grib doties. Principā, viņš ir jānosūta uz pirmo drošo valsti, kurā viņš ir ieradies.
