Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja nāca klajā ar ikgadējo runu par ārpolitiku. Lielākā uzmanība Lielbritānijas valdības vadītājas uzrunā bija veltīta Krievijai. Tajā bija trīs galvenie aspekti, vērtē Rostislavs Iščenko, portāla RIA Novosti komentētājs.
Pirmkārt, Lielbritānijai nepatīk Krievijas īstenotā politika, un Londona vēlētos to mainīt. Otrkārt, tik un tā ir jāsakārto attiecības ar Krieviju, jo bez tās nav iespējams atrisināt nevienu problēmu pasaulē. Treškārt, Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons tuvāko mēnešu laikā ieradīsies vizītē Maskavā.
Sāksim ar pēdējo. Uz Maskavu pošas tas pats Boriss Džonsons, kurš 2017. gada aprīlī atcēla vizīti Krievijā, ņemot vērā domstarpības Sīrijas jautājumos. Toreiz viņš solīja tikties un konsultēties ar kolēģiem, kuri ir vienisprātis ar viņu, lai piespiestu Krieviju pārtraukt Bašara Asada atbalstu.
Patlaban jau ir skaidrs, ka piespiešanas politikā kaut kas nav izdevies. Krievija itin labi tik galā ar krīzes noregulēšanu Tuvajos Austrumos ne tikai par spīti Rietumu viedoklim, bet arī – visbiežāk – pat bez rietumvalstīm. Krievijas, Sīrijas, Turcijas un Irānas koalīcija ir apliecinājusi savu efektivitāti pretēji ASV koalīcijai. Astanā sāktais konflikta noregulēšanas process paplašinās. Turklāt Rietumi tajā nepiedalās, tātad, tiem nav iespēju aizstāvēt savu viedokli tiešās pārrunās. Pat ASV uzticamākais partneris reģionā – Saūda Arābija – jau sākusi iemīdīt taciņu uz Maskavu.
Izveidojusies situācija, kurā pirmo reizi pēdējo trīssimt gadu laikā Rietumi varētu tikt pilnībā izspiesti no Tuvajiem Austrumiem. Tas rietumvalstīm ir nepieņemami vairāku politisku un ekonomisku apsvērumu dēļ. Tuvie Austrumi jau sen ir ne tikai reģions, kurā tiek iegūta lielākā daļa enerģijas nesēju pasaulē, bet arī galvenās tirdzniecības krustceles. Tāpēc tie gadu tūkstošiem saglabā centrālo vietu globālajā politikā.
Skaidrs, ka tamlīdzīga situācija Lielbritānijas acīs ir nepieļaujama. Taču tai nepieņemama ir arī tradicionālā gaita ASV ārpolitikas fārvaterā. Tieši Vašingtona izstrādāja un aktīvi īstenoja pret Krieviju vērsto, nu jau bankrotējušo rietumvalstu politiku. Neskatoties uz deklarācijām un pat zināmām prezidenta Trampa pūlēm, Vašingtona vēl joprojām nespēj piedāvāt konstruktīvu alternatīvu šai politikai.
Lielbritānija vairs nevar gaidīt un cerēt uz vecāko partneri ASV. Jau pirms premjerministres uzstāšanās to atzina Kopienu palātas Starptautiskā komiteja, kas īpašā ziņojumā ieteica valdībai veidot konstruktīvas attiecības ar Maskavu.
Terēzas Mejas stāvoklis nav tik stabils, lai ignorētu šo ieteikumu. Pēc viņās iniciatīvas organizētās ārkārtas parlamenta vēlēšanas ir vājinājušas konservatoru un pašas premjerministres pozīcijas. Pārrunas ar ES par Brexit noteikumiem virzās uz priekšu ļoti smagi. Eksperti apgalvo, ka Britānijā varētu sākties ekonomiskais haoss, ja šajā jomā netiks panākts progress. Partijas iekšējā opozīcija vāc deputātu parakstus par Terēzas Mejas atstādināšanu no konservatīvās partijas vadītāja posteņa, kas savukārt nozīmē automātisku demisiju no premjera posteņa. Parādījušās runas arī par vēl vienām ārkārtas parlamenta vēlēšanām, kuru rezultātā konservatori, iespējams, būtu spiesti atkāpties opozīcijā.
Premjerministrei un viņas partijai nepieciešami vismaz kaut kādi panākumi ārpolitikā. Tos visvienkāršāk sasniegt Krievijas virzienā. Maskava vienmēr ir paudusi gatavību konstruktīvām pārrunām un nekad nav izvirzījusi nepieņemamus priekšnoteikumus.
Tātad uzsvars Terēzas Mejas runā par nepieciešamību uzlabot attiecības ar Krieviju nepārsteidz. Tas atbilst Kopienu palātas Starptautiskās komitejas secinājumiem.
Tāpēc arī steigšus anonsētā (nepārprotami – bez iepriekšējas saskaņošanas ar Krieviju, jo runa ir par datuma izkliedi uz vairākiem mēnešiem) Borisa Džonsona vizīte Maskavā nepārsteidz. Parasti viesos uzprasās un par bēdīgām lietām aprunāties vēlas tas, kuram visvairāk vajag.
Mierīgi jāuztver arī Krievijai veltītā tradicionālā kritika. Lielbritānijas premjerministre taču nevar paziņot parlamentā, ka Viņas Majestātes valdības politika pēdējo desmit gadu laikā ir izgāzusies, un Londona gatavojas mainīt viedokli. Viņu nesapratīs un piespiedīs atkāpties. Galu galā, noteikumi ir jāievēro, un imidžs jāsaglabā.
Pozīcijas maiņa ir viegli pamanāma. Iepriekš Londona klāstīja, ka nebūs nekādu pārrunu, kamēr Krievija nepametīs Sīriju, neatdos Ukrainai Krimu, Donbasu un vēl kaut ko. Angļi pat ultimāta formā pieprasīja atzīt Kremļa vainu Ļitviņenko slepkavībā. Vai atceraties, kā Viņas Majestātes valdības ārlietu un Sadraudzības lietu ministrs Deivids Milivents ieteica Krievijai grozīt Konstitūciju, lai izdotu Lielbritānijai aizdomās turamo? Tagad Boriss Džonsons izsaka vēlmi ierasties Krievijā. Pie tam ne jau pats. Informāciju par viņa vizīti sniedz Lielbritānijas premjerministre, kas liecina, cik svarīgs ir mēģinājums atrisināt krīzi attiecībās. Un nekādi noteikumi netiek izvirzīti.
Kā tad var kaut ko prasīt, ja Rietumi ir izgāzušies gan Sīrijā, gan Ukrainā. Pat mazā Ziemeļkoreja liek Trampam izvēlēties: sākt kodolkaru ar neparedzamām sekām vai noslaucīt degunu un atzīt, ka Kims Čenuns viņu ir pārspējis. Atliek tikai mēģināt saglabāt stāju, taču tad jāpacenšas pirmajam vienoties ar Maskavu. Tāpēc Londona steidzas.
