Spēkavīrs Lāčplēsis — latviešu tautas pasaku varonis, brīvības alku iemiesojums, drosmes simbols. Lāčplēša dienas datums nav nejaušs — 1919. gada 11. novembrī jaunceļamās Latvijas valsts bruņotās vienības atvairīja baltgvardu uzbrukumu Rīgai.
Militāro spēku reitingā Latvija ieņem 103. vietu pasaulē no 133 valstīm. Salīdzinājumam jāpiebilst, ka tās tuvākie kaimiņi — Lietuva un Igaunija — ierindojušās 95. un 110. vietās. Taču, balstoties uz sabiedrotajiem NATO, Rīga pretendē uz vērā ņemamu militāri politisko lomu Austrumeiropā.
31. oktobrī Latvijas valdība apstiprināja jaunu mobilizācijas plānu. Plāns ir slepens, izstrādāts ārkārtas stāvokļa vai kara gadījumam un ietver NBS izvēršanas parametrus, vadības algoritmus, materiāltehniskā nodrošinājuma īpatnības. Rodas iespaids, ka republika nopietni gatavojas vērienīgam militārajam konfliktam, un Krievijai naidīgās rietumvalstu politikas armosfēra ļauj gana precīzi prognozēt NBS galvenā uzbrukuma virzienu. Kas tad īsti šiem nolūkiem ir Latvijas rīcībā?
Spēki un līdzekļi
Bruņotos spēkus veido viena sauszemes spēku brigāde (5,3 tūkstoši kareivju un 850 kara tehnikas vienības), gaisa kara (310 karavīri un 4 kara aviotehnikas vienības) un jūras kara spēki (18 kuģi un 800 karavīri). Bez tam republikas rīcībā ir teritoriālās aizsardzības brīvprātīgie Zemessardzes spēki (18 bataljoni — 590 profesionāli karavīri un 10,5 tūkstoši brīvprātīgo).
Pieticīgais militārās aviācijas potenciāls spiež Latviju (un citas Baltijas valstis) aicināt NATO lidmašīnas savas gaisa telpas patrulēšanai. "Cienījama vecuma" mīnu tralētāji un patruļas kuģi (būvēti Holandē, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā) ierobežo JKS iespējas.
Liela militārā konflikta apstākļos uz sauszemes Latvija var sūtīt cīņā trīs tankus T-55 (saņemti no Polijas), 120 izlūku bruņumašīnas CVR(T) (saņemtas no Lielbritānijas), 180 kāpurķēžu visurgājējus Bandvagn-206 (agrāk tika ekspluatēti Zviedrijā). Iespējams, tiks liktas lietā 20 artilērijas iekārtas, kalibrs — līdz 120 mm, rokas prettanku granātmetēji AT4 "Kārlis Gustavs" un pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi RBS70. NBS izmanto dažādas automātiskās šautenes, ieskaitot amerikāņu M-14 (piegādātas vairāk nekā 10 tūkstoši šauteņu), rokas un stacionāros ložmetējus, kas ražoti Beļģijā, Vācijā un ASV.
Saskaņā ar valsts Satversmi, virspavēlnieks ir valsts prezidents. NBS vadību veic aizsardzības ministrs (civilpersona). Jāpiebilst, ka Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kas pilnībā atteikusies no karaklausības. NBS nelielo skaitu un zināmo ieroču trūkumu daļēji kompensē profesionālisms.
Latvijā ir attīstīta militārās izglītības sistēma, par ko atbild NBS Mācību vadība. To veido Latcijas Nacionālā Aizsardzības akadēmija (virsnieku sagatavošana), Instruktoru skola Cēsīs (jaunāko komandieru sagatavošana), Jūras spēku mācību centrs Liepājā (kara jūrnieku apmācības saskaņā ar NATO standartiem), kājnieku (Alūksnē), sakarnieku (Rīgā) un nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola (Ādažos).
Īpašu uzmanību pelnījusi Valodu skola, kas sadarbojas ar valodu centriem Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Francijā, Vācijā un gatavo karavīrus mācībām ārvalstu mācību centros un dalībai ārvalstu misijās. Jāpiebilst, ka NBS nemāca angļu valodu, jo tās zināšanas tiek uzskatītas par noteikumu uzņemšanai dienestā.
Vecākie virsnieki obligāti mācās Starptautiskajā Aizsardzības koledžā Tartu. Jūras kara virsnieki tiek nosūtīti uz Jūras akadēmiju Zviedrijā un mācību centriem ASV. Kaujas ūdenslīdēju vienību komandieri tiek apmācīti Kusto vārdā nosauktajā Ūdenslīdēju skolā Tulonā (Francija).
Mobilizācijas resursi nav lieli, jo republikas iedzīvotāju skaits nepārsniedz 1,950 milj. cilvēku un pakāpeniski samazinās — aptuveni par 1% gadā. Un tomēr valsts uztur NBS 9 tūkstošus karavīru (aptuveni tikpat liels skaits ir rezervistu).
Ietekme sabiedrībā
Nacionālie bruņotie spēki cenšas zināmā mērā programmēt un transformēt sabiedrību. Valstī notiek regulāras mācības un apgūtas "pilsoniskās krīzes" situācijas. NBS pārstāvji organizē atvērto durvju dienas, sarunas un diskusijas par tēmu "Cik stipra ir Latvijas aizsardzība", "Kad nevar palikt malā".
11. novembra priekšvakarā simtiem Latvijas skolēnu apmeklēja armijas bāzi Ādažos, kur tikās ar karavīriem. Iepriekš vidusskolā Aizkrauklē notika evakuāxijas mācības, Cēsīs — kārtējais sarunu festivāls "Lampa", Daugavpilī, Kuldīgā, Rēzeknē un Rīgā notika mācības ar mērķi uzlabot militārā un civilā sektoru sadarbību krīzes situācijā.
Izstādē "Skola 2017" bērniem tika piedāvāta iespēja par militārās karjeras iespējām. Savukārt 24. aprīlī karavīri ar aizsardzības ministru piedalījās Lielajā sestdienas talkā (Dievs pasarg, tik' ne Ļeņina talkā).
Nacionālās Aizsardzības akadēmijas kadeti praktizē "Labos darbus", jeb "taktiskos vingrojumus" malkas ciršanā un ražas vākšanā. NBS imidžu palīdz veidot dalība pazudušo bērnu meklēšanas operācijās (daudziem atmiņā iespiedies pērnais gadījums — divus gadus vecā Rūdolfa glābšana) un militārās tehnikas demonstrēšana — galvenokārt jaunākajai paaudzei.
Militārā vēsture
Pirmajā pasaules karā, kad Vācijas karaspēks šķērsoja Latvijas robežu, no Rīgas uz Krieviju bēga vairāk nekā 300 tūkstoši latviešu. Viņus viesmīlīgi sagaidīja Krievijas valdība (nodrošināja ar visu nepieciešamo, pat ar darbu specialitātē). Vēlāk no šiem bēgļiem Jukums Vācietis izvedoja Latviešu strēlnieku divīziju, kurā 1918. gada rudenī dienēja 24 tūkstoši cilvēku.
"Varonīgo strēlnieku" vienību īpaši izcēla Ļeņins — viņš cerēja uz šo karavīru palīdzību Baltijā. 1918. gada 11. novembrī Vācija kapitulēja un saskaņā ar miera līguma noteikumiem izveda savus spēkus no okupētajām teritorijām. Tagad Vācija vairs nekavēja latviešu strēlnieku un padomju varas virzību.
Vēl viens vērā ņemams datums Latvijas kara vēsturē — 1918. gada 7. decembris, kad Vācijas pilnvarotais Baltijā Augusts Vinnigs noslēdza līgumu ar Kārļa Ulmaņa valdību par vietējās zemessardzes veidošanu no vācu, latviešu un krievu rotām.
Kāpēc tad īsti par NBS aizsākumu oficiāli tiek uzskatīts 11. novembris?
Šajā dienā 1919. gadā latviešu vienības (aptuveni 20 tūkstoši cilvēku) apturēja baltgvardu ģenerāļa Pāvela Bermonta-Avalova spēku uzbrukumu Rīgai (tos pārsvarā veidoja imperatora armijas karavīri un virsnieki). Domājams, uzvara pār krievu (baltgvardu spēkiem) vienā no tālaika haotiskajām operācijām ir īpašs, spilgts pavērsiena punkts Latvijas kara vēsturē.
Starp citu, augstākstāvošais komandieris, ģenerālis Judeničs toreiz deva Bermontam-Avalovam citu uzdevumu — doties uz Petrogradu. Ko patvaļīgi gribēja panākt provāciski noskaņotās baltgvardu kustības pārstāvis Bermonts-Avalovs, mums nav zināms. Emigrantu vēsturnieki pret šo avantūristu atsaucas negatīvi (piemēram, valda uzskats, ka tieši viņš vainojams par Judeniča neveiksmi gājienā uz Petrogradu), tomēr ģenerālis laimīgi nodzīvoja vēl ilgus gadus un nomira Ņujorkā 1974. gadā.
Domāju var uzskatīt, ka Latvijas Nacionālie bruņotie spēki ir līdz 1940. gadam pastāvējušās armijas (četras sauszemes divīzijas, tehniskā divīzija, palīgvienības un jūras kara flote) mantojums. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā nacionālās armijas vienības veidoja Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas 24. Latviešu strēlnieku korpusa pamatu, kas atradās 27. akrmijas pakļautībā.
Pēcpadomju vēsturē Latvija aktīvi piedalījās NATO programmā "Partnerattiecības mieram" kopš 1994. gada un 2004. gada martā iestājās Ziemeļatlantijas aliansē. Vēlāk Latvijas karavīri piedalījušies dažādās NATO misijās (Bosnija un Hercegovina, Kosova, Afganistāna, Irāka). Noiets ilgs vēsturisks ceļš. Un tomēr, ja "slepenais dokuments" nemelo, karā ar Krieviju ASV neieradīsies. Latvijas valdībai ir par ko padomāt rudens svētkos.
