Rietumos atkal un atkal skan runas par Austrumeiropas valstu aizsardzību no "Krievijas agresijas", par jauniem draudiem, par NATO "aizsardzības un iebiedēšanas stratēģiju", par alianses austrumu flanga nostiprināšanu, portālā RIA Novosti stāsta komentētājs Aleksandrs Hroļenko.
Rodas iespaids, ka tamlīdzīgi izteikumi garantē: Austrumeiropas valstīm NATO piegādā modernākos ieročus un militāro tehniku. Laikā, kad tās bija PSRS sastāvā vai Varšavas līguma blokā, vārdi līdzinājās vārdiem un jaunākais bruņojums bija. Vai tad mūsdienās varētu būt citādi — konfrontācijas priekšpostenī pret vienu no trim galvenajiem "pasaules ļaunumiem"?
Izrādās, var. Piemēram, Baltijas valstīm ir vērā ņemamas jūras robežas un tradīcijas. Vairāk nekā 13 gadus tās ir NATO sastāvā, taču Krievijas Baltijas flotes fonā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jūras kara spēkus pārstāv galvenokārt mūžveci, vecāko partneru — Lielbritānijas, Nīderlandes, Norvēģijas un citu valstu — norakstītie kuģi.
Austrumu flanga mirdzums un nabadzība
Reprezentablākie Baltijas valstu vidū ir Latvijas JKS — 18 kuģi, kas būvēti pagājušā gadsimta 80. gados: Tripartite tipa mīnu traleri (Francijas, Beļģijas un Holandes kopīgais projekts), Storm tipa sardzes kuteri, KBV tipa patruļas kuteri. 2011. gadā Latvijā parādījās pirmais jaunais apsardzes katamarāns Skrunda. Faktiski tas ir neapbruņots, taču pie šī aspekta mēs vēl atgriezīsimies.
Lietuvas jūras kara spēkos ir viens mazais 1124M tipa pretzemūdeņu kuģis, četri bijušie dāņu patruļas kuģi (Flyvefisken klase), viens Storm klases bijušais norvēģu patruļas kuteris, trīs citu tipu kuteri, divi Lielbritānijā būvēti traleri, viens Norvēģijā būvēts mīnu traleru spēku štāba kuģis, viens hidrogrāfiskais kuģis un viens velkonis. 12 relatīvas kaujas vienības, jo cīņasspējas pamatā ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Modernizācija rit nesteidzīgi.
Igaunijas Jūras kara spēku sastāvā ir tikai seši kuģi, taču Baltijas jūrā tie visiem spēkiem atbalsta vecākos partnerus. Piemēram, februārī 58 gadus vecais igauņu sagādes kuģis A433 Wambola, agrākais vācu traleris Cuxhaven, izgāja jūrā, lai piedalītos NATO jūras kara manevros. Pie tam ne jau kā jūras kara muzejs, bet gan ar mērķi meklēt un likvidēt nosacītā pretinieka mīnas noteiktajā kvadrātā.
Atzīmēsim, ka XXI gadsimta jūras kara spēku galvenā tendence ir modernas vadāmās raķetes. Baltijas valstis tas vēl nav skāris, šeit nevienam karakuģim nav raķešu bruņojuma. Un tomēr Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kara jūrnieki periodiski piedalās NATO manevros un īsteno kopīgus manevrus, kas tiem pa spēkam. Dažkārt par tiem pat reņģes smejas (par interneta video hitu kļuva Lietuvas mīnu tralera LNS Kursis M54) pietauvošanās.
Dažkārt mazajos JKS izceļas lieli skandāli. Pērnruden Igaunijas mīnu tralera "Sakala" tilpnēs tika atrasta liela kontrabandas alkohola un cigarešu partija (56 kastes cigarešu, aptuveni 1000 litri stipro alkoholisko dzērienu un 300 litri vīna). Igaunijas JKS komandieris Stens Seppers atkāpās no amata.
Relatīvi bruņotie
Tuvāk apskatot Baltijas valstu karakuģus, var manīt acīmredzamu nevērību pret jūrā sastopamo mūsdienu draudu plašo sortimentu. Piemēram, britu bāzes traleru Hunt būve sākās 1980. gadā. JKS veterānam ir stikla plastika korpuss, divi dīzeļi (kopējā jauda — 3800 zirgspēki), ātrums — 17 mezgli (aptuveni 35 km stundā). Tralera tonnāža — 615 tonnas, garums — 60 metri, platums — 10 metri. Ekipāža — 45 cilvēki. Bruņojums ir pieticīgs: viena 40 mm kalibra zenītraķešu iekārta Bofors (Otrā pasaules kara laiku ierocis) un divas 20 mm artilērijas iekārtas. Radioelektroniskais bruņojums — navigācijas RLS, REB sistēma "Matilda", mīnu un meklēšanas hidroakustiskā stacija. Manuālai mīnu meklēšanai tralerim ir akvalangistu (kamikadze) komanda, kam palīdz divi mīnu neitralizācijas autonomie zemūdens aparāti (ražoti 80. gadu beigās Francijā). Domājams, Baltijas aborigēnu galvenais militārais uzdevums — ar rokām attīrīt farvāteru "baltajiem cilvēkiem" no NATO.
Tikpat interesants ir arī Storm tipa sardzes kutenis, kādus būvēja Norvēģijā 60. gadu sākumā. Kutera tonnāža — 100 tonnas, tas ir 36 metrus garš un 6 metrus plats. Abu dīzeļdzinēju kopējā jauda — 6000 zirgspēki, tie nodrošina līdz 32 mezglu ātrumu (līdz 60 km/h). Ekipāža — 19 cilvēki. Piemēram, Lietuvai piederošais kuteris P33 Skalvis būvēts 1967. gadā, ne mazums pastrādājis dzimtajos Norvēģijas JKS, izslēgts no tiem 2000. gadā, norakstīts un pārdots sabiedrotajam Baltijā.
Norvēģijas Jūras kara spēkos Storm bija bruņoti ar pretkuģu raķetēm "Pingvīns" (ar infrasarkano tēmēšanas sistēmu), kuru darbības diapazons sasniedz 20 kilometrus, taču "jaunie eiropieši" Baltijā kuterus saņēma bez raķetēm. Vēsturiskajā dzimtenē Storm uzdevums bija izdarīt zibenīgu raķešu triecienu pretinieka kuģiem un strauji atkāpties Norvēģijas fjordos. Baltijā fjordu nav, un raķešu kompleksi tika demontēti. Storm atstāja tikai veclaicīgu 76 mm kalibra artilērijas iekārtu un jau minēto antikvāro 40 mm kalibra zenītraķešu sistēmu Bofors. Kuteri nebija aprīkoti ne ar hidroakustisko staciju, ne pretzemūdeņu ieročiem.
Kopainu skaidrāku padarīs fakts, ka 2000. gadā visi 19 kuteri Storm tika izslēgti no Norvēģijas JKS militārajām vienībām, un septiņi no tiem (pēc raķešu iekārtu demontāžas) tika nodoti Baltijas valstīm: Latvijai (trīs kuteri), Lietuvai (trīs kuteri) un Igaunijai (viens kuteris). Līdzīga situācija ir arī ar dāņu patruļas kuģiem Flyvefisken.
Rietumos ir labi zināms, ka "Krievija gatavojas konfrontācijai ar NATO Baltijas reģionā", nonēsātais bruņojums lieliski ataino Briseles attieksmi pret sabiedrotajiem Baltijā kā pret "mazajām dzīvībiņām" vai neizbēgamiem globālā procesa upuriem.
