RĪGA, 2. novembris — Sputnik. Kara vēsture reti pieviļ kādā būtiskā aspektā: valsts aizsardzības pamatā tiek izmantota iepriekšējā kara pieredze, un tā cieš sakāvi, ja agresors izmanto nepazīstamas metodes, raksta norvēģu izdevums Document. Raksta tulkojumu pilnā apjomā publicējis portāls InoSMI.
1940. gadā Norvēģijas aizsardzība bija vāja. Tolaik daudz lielākas rūpes darīja draudi no austrumiem, nevis no dienvidiem. Vērmahtam nenācās grūti, it īpaši pateicoties koordinētajiem vienlaicīgajiem gaisa un jūras, kā arī sauszemes spēku uzbrukumiem. Ar desmit tūkstošiem cilvēku izrādījās pietiekami, lai iekarotu valsti, kuras elite nevarēja ne iedomāties uzbrukumu no Vācijas puses. Norvēģu militārā domāšana iestrēga novecojušos priekšstatos.
Pēc PSRS sabrukuma Stortings ļāva valsts bruņotajiem spēkiem novājināties, toties tagad ir apstiprinājis bruņojuma paplašināšanas programmu. Tiek atjaunoti iznīcinātāji. Pēc dažām dienām Ērlandē piezemēsies pirmās lidmašīnas F-35. Lidmašīnas "Orion" Andeijā nomainīs jauni jūras patruļas lidaparāti. Tiks iegādātas jaunas zemūdenes, fregašu darbība kļūs operatīvāka. Tiek atjaunoti arī sauszemes spēki. Aizsardzības plānošanas pamatā ir auksto karu laika priekšstati par to, ka PSRS bijušas teritoriālas ambīcijas un tā vēlējusies pakļaut visu Eiropu. Iespējams, tie bija pamatoti neilgi pēc 1945. gada, taču pakāpeniski šie priekšstati novecoja. Gāja laiks, un Padomju Savienībai nācās risināt pašai savus uzdevumus. Diezin vai Kremlis apdraudēja kādu, izņemot savus paša pilsoņus.
Norvēģija sabrūk
Norvēģijas neatkarību un brīvību apdraud nevis krievi, bet gan musulmaņu interventi. Mums ir bruņotie spēki, aizsardzība no svešiniekiem, taču kāpēc mums vajadzīgas jaunas zemūdenes un patruļas lidmašīnas, ja svešinieki var vienkārši ierasties Norvēģijā ar velosipēdu vai atnākt kājām?
Svešās kultūras plašā intervence nes ilgtermiņa draudus norvēģu dzīves veidam, kultūrai un ieražām. Pirmā intervence un ģimeņu apvienošanās noved pie tā, ka imigrantu skaits Norvēģijā palielinās vismaz par 20 tūkstošiem cilvēku gadā. Līdz ar augsto dzimstību tas nozīmē, ka tas ir tikai laika jautājums, — kad interventi būs vairākumā.
Gatavošanās Novēģijas pārvēršanai par islāma valsti kļūst aizvien straujāka. Musulmaņi iespiežas valsts pārvaldē. Svešās kultūras elementi redzami visur — no Stortinga līdz medijiem, universitātēm un organizācijām. Stratēģijas pamatā ir tēze, ka mums ir jāpierod pie pārejas no attīstītas demokrātijas, kuras pamatā ir kristīgās un humānās vērtības, pie mums absolūti svešas sabiedrības. Norvēģijai nevajadzētu apmierināt nevienu patvēruma meklētāju lūgumu, jo lūdzēji ir drošībā tur, no kurienes ierodas — Norvēģijā viņi ierodas no citām Eiropas valstīm.
Taču tas notiek, tātad varasiestādes kļūst par Norvēģijas islamizācijas aktīvu virzītājspēku. Un tamlīdzīga attīstība ir apsveicama, tā ir vēlama.
Aizsardzība attiecas uz valsts robežu drošību. Nemierīgajā pasaulē mums ir vajadzīga spēcīga aizsardzība. Taču vienlaikus mums nāktos parūpēties par to, lai Norvēģijas destabilizācija nenoritētu no iekšpuses, lai tā nesabruktu no iekšienes. Mums jāpasargā sevi no patiesā Norvēģijas apdraudējuma, un mazāk jādomā par ienaidniekiem, domu par kuriem esam paši sev iedvesuši.
Pasaulē nav nevienas laimīgas musulmaņu valsts. Un Norvēģijai par tādu kļūt neizdosies.
