Nesen Eiropas Savienības statistikas aģentūra publicēja jaunākos datus, kas atspoguļo demogrāfiskos procesus mūsu kaimiņvalstīs. Ziņojumā iekļauti vairāki interesanti fakti. Taču pēc politiskā analītiķa un publicista Mihaila Demurina domām, īpašu uzmanību pelnījusi nodaļa, kas attiecas uz Lietuvu, Latviju un Igauniju: šajās valstīs vērojama strauja depopulācija.
Ļoti labi atceros, ka 2000. gadu sākumā, kad pārraudzīju Ārlietu ministrijas darbu Baltijas virzienā, informācijā par Lietuvu bija norādīts daudz lielāks iedzīvotāju skaits nekā Latvijā un Igaunijā. Tolaik tur dzīvoja 3,5 miljoni cilvēku (1991. gadā – 3,7 miljoni). Pēc tam iedzīvotāju skaits saruka vēl par pusmiljonu, un depopulācijas tempi nekļūst mazāki.
Eiropas statistiķu dati liecina, ka 2016. gada janvārī Lietuvā dzīvojuši 2 miljoni 886,6 tūkstoši cilvēku — par 32,7 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada. Procentuālais rādītājs sastāda 1,13%. Krievijā šāds rādītājs būtu, ka valsts ik gadus zaudētu vairāk nekā pusotru miljonu pilsoņu. Nekas tamlīdzīgs Krievijā nav noticis pat no demogrāfiskā viedokļa sliktākajos laikos – periodā pēc perestroikas.
Eurostat vērtē, ka 2040. gadā iedzīvotāju skaits Lietuvā nesasniegs ne divus miljonus. Patiešām, depopulācijas process kļūst aizvien izteiktāks: šī gada pirmajā pusē valsti pametuši vēl 19 tūkstoši cilvēku. Pazaudēt pusi pilsoņu pusgadsimta laikā, it īpaši ņemot vērā to, ka jau agrāk iedzīvotāju skaits nesasniedza ne četrus miljonus – manuprāt, tā ir katastrofa.
Galvenais depopulācijas iemesls ir emigrācija. Iedzīvotāji pamet valsti un apmetas uz dzīvi ārvalstīs – šajā ziņā Lietuvai klājas sliktāk nekā jebkurai citai ES valstij (7,7 cilvēki uz tūkstoš iedzīvotājiem, tātad 22,4 tūkstoši 2015. gadā).
Pa pēdām Lietuvai šī rādītāja ziņā eirostatistiķu sarakstā seko Latvija. Arī šeit tas nav nekas jauns – speciālisti norāda, ka minētā tendence saglabājas jau piecpadsmit gadus.
Taču Eurostat pētījumā iekļautie dati neataino kādu Baltijas valstu liktenī ļoti nozīmīgu parādību – pašlaik situācija ir kardināli mainījusies salīdzinājumā ar 90. gadiem, kad Latviju, Lietuvu un Igauniju lielākoties pameta krievi, savukārt tie krievu tautības cilvēki, kas nolēma palikt valstī, straujā tempā izmira un atteicās laist pasaulē bērnus.
Pēc iestāšanās ES, kas nopietni ietekmēja titulētās nācijas, dzimteni lielā skaitā sāka pamest latvieši, lietuvieši un igauņi – tie, kuru dēļ patiesībā tika radītas tā saucamās "nacionālās valstis".
Galvenokārt tie ir darbspējīgi cilvēki, tātad jūtams darba roku trūkums. Šodien problēmu zināmā mērā mazina tikai apstākļi, kas negatīvi ietekmējuši ražošanas nozares – ekonomiskā krīze un attiecību pasliktināšanās ar Krieviju.
Arī mirstības līmeņa ziņā ES valstu vidū vissliktāk kājas Lietuvai (14,4 uz 1000 cilvēkiem). Tai līdzās cieši seko Latvija. Vidējais dzimstības līmenis abās valstīs nespēj uzlabot situāciju iedzīvotāju skaita dabiskā pieauguma jomā – tas sastāda —3,5 un —3,3 cilvēkus uz 1000 iedzīvotājiem.
Arī Igaunijā vērojama līdzīga situācijā: viņsaulē aizgajušo iedzīvotāju skaits pārsniedz jaundzimušo skaitu (-1 cilvēks uz 1000 iedzīvotājiem), taču šajā valstī ir zināms iedzīvotāju skaita pieaugums, pateicoties migrantu pieplūdumam, kuri ierodas arī no Krievijas.
Jā, ir labi zināms, ka arī no Krievijas cilvēki brauc projām, tā teikt, labākas dzīves meklējumos. Spriežot pēc "Krievijas demogrāfiskās gadagrāmatas 2015", 2014. gadā (visi 2015. gada dati vēl nav publicēti) Krieviju pametuši 308,5 tūkstoši cilvēku. Izmantojot Eurostat aprēķinu analoģiju – 2,1 cilvēki uz 1000 iedzīvotājiem. Vienlaikus imigrantu skaits 2015. gadā ir sasniedzis 578,5 tūkstošus, tātad iedzīvotāju skaita pieaugums migrācijas rezultātā Krievijā sastādījis 270 tūkstošus cilvēku.
Mirstības rādītājs Krievijā 2014. gadā sastādīja 13,1 uz 1000 cilvēkiem, dzimstība – 13,3 uz 1000 cilvēkiem, tāpēc bija vērojams arī neliels dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums – par 33,7 tūkstošiem cilvēku. Rosstat vēsta, ka arī 2015. gadā šis līmenis ir saglabājies un sastādījis 32,7 tūkstošus cilvēku.
Citiem vārdiem sakot, pēdējo gadu laikā Krievija ir sākusi pakāpeniski pārvarēt 2000. gadu sākumā vērojamo demogrāfisko kritumu (iedzīvotāju skaita palielināšanos, ko deva Krimas pievienošanās, es šajā kontekstā neņemu vērā), taču Baltijas valstis arvien dziļāk slīgst demogrāfijas bezdibenī.
Taču šo apskatu es nolēmu uzrakstīt ne tikai tādēļ vien, lai vēlreiz konstatētu, pie kā Baltijas valstis novedusi vēlme pēc iespējas attālināties no Krievijas, iestājoties ES un NATO. Tiesa, atrauties ir izdevies, lai gan ne tā, kā cerēja lielākā daļa vietējo iedzīvotāju, un attālināšanās kļūs vēl spēcīgāka.
Atraušanos no Krievijas pastiprinās gan ES augošās iekšējās problēmas, gan arī Krievijas iedzīvotāju sekmētās pozitīvās izmaiņas valsts iekšējā dzīvē.
Taču īpaši spēcīgi atraušanos no Krievijas veicinās Baltijas valstu mūsdienu politiķu darbība, kuru uzmanība ir pievērsta nevis nacionālajai jaunbūvei šī vārda labākajā nozīmē, bet gan banālai un vienlaikus arī neprātīgai rusofobijai.
Šo politiķu vidū ir arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kura ir veltījusi milzum daudz spēku, līdzekļu un laika tādiem pasākumiem, kā Ukrainas sabrukuma veicināšana un rietumvalstu aģitācija cīņai pret tā saucamajiem draudiem no Krievijas. Un tomēr šķiet, ka viņa nesaprot, ka aizbraukušo tautiešu aizvietošana ar citu valstu karavīriem nebūt nav labākais demogrāfiskās problēmas risināšanas paņēmiens.
Autora uzskati var nesakrist ar redakcijas viedokli.
