90. gadu sākumā bija populārs termins, kurš iegājies līdz pat mūsdienām — eiroremonts. Ar ko parastais remonts atšķiras no eiroremonta? Parastu remontu ar laminātu, pakešu logiem, mazgājamajām tapetēm un importa santehniku svinīgi sauc par eiroremontu. Kāpēc par eiroremontu, nevis ķīnremontu, lai arī lielākā daļa izmantoto materiālu ražoti tur? To neviens nezina.
Pēc 2014. gada, kas iezīmējās ar krasu konfrontāciju Krievijas un Rietumu attiecībās, sāka izplatīties termins "eirokrievi". Tas ir krievi, taču "pareizie" krievi, kuri atbalsta Eiropas Savienības vērtības un neatbalsta Kremļa politiku, piemēram, Krimas atgriešanās jautājumā. Eirokrievu stila ikona — Rīgas mērs Nils Ušakovs: ideāli ģērbts, jauns, panākumus guvis rīdzinieks, kurš skaidri un gaiši saka: Krima pieder Ukrainai.
Latvijā, kurā dzīvo viena no lielākajām krievvalodīgo kopienām ārpus Krievijas, tēmu popularizēt sāka krievvalodīgais politiķis "Eiropas krievu kustības" iniciators Igors Vatoļins, pilnīgs eirokrievu stila ikonas —Nila Ušakova — pretmets. Tas ir, pēc būtības Vatoļinam un Ušakovam nāktos stāvēt plecu pie pleca, taču ne. Ar to eirokrievu dīvainības tikai sākas.
Lieta tāda, ka pirmais pie Eiropas krievu, ES krievu tēmas ķērās PCTVL ideologs Jurijs Petropavlovskis. Viņš laida klajā ideju par to, ka krievi var dzīvot Eiropas Savienībā patstāvīgi, neskatoties uz Kremļa pusi. Pie tam Petropavlovkis nemīl Krieviju, jo Maskava nevēlas apņēmīgi rīkoties, lai aizsargātu krievvalodīgo tiesības Baltijas valstīs.
Taču "bites" no skatuves pazuda, viņu vietā stājās Ušakova partija. Bet to nemīl Vatoļina parauga eirokrievi.
Kurš no viņiem ir īstais eirokrievs? Petropavlovskis, Ušakovs vai Vatoļins?
Atbildēšu: visa trijotne, kuru starpā nekādas mīlestības nav. Gan Petropavlovskis, gan Ušakovs, gan Vatoļins.
Lai atbildētu uz pārsteigto lasītāju jautājumu: kā tad tā?— pamēģināsim tikt skaidrībā ar to, kas īsti ir eirokrievi. Šim nolūkam dosimies tālu prom no Rīgas, uz nelielo Kasimovas pilsētiņu Okas krastā. Pirmais tajā acīs krīt XV gs. minarets, kas celts pēc tam, kad Vasilija II laikā tatāru kņazi pārgāja Maskavas kņaza pakļautībā.
XV gs. bija laiks, kad Krievija veidojās kā ģeopolitiska telpa. Vasilijs II devās uz austrumiem, uzņēma pie sevis tatāru kņazus un noteica vektoru, ar kādu Krievija "aprija" Zelta Ordu. Savukārt Ivans III, apprecot Sofiju Paleologu, noteica Krievijas pēctecību attiecībā uz Bizantiju. Tātad XV gs. Krievija kļuva par divu lielu impēriju — Bizantijas un Čingishāna valstības mantinieci.
Redjarda Kiplinga vārdus par to, ka Rietumi ir Rietumi, un Austrumi ir Austrumi, un kopā tie nesaderēs, ir citējuši daudzi. Un tomēr tie ir sastapušies Krievijā. Ja man vajadzētu izdomāt Krievijas reklāmu, es rakstītu kaut ko tādu: "Krievija ir vieta, kur Rietumi tiekas ar Austrumiem."
Bizantijas un Čingishāna impēriju simbioze ir izveidojusi savdabīgo Krievijas, varētu pat teikt — Eirāzijas mentalitāti. Krievija nav tikai valsts vien, tā ir Krievijas civilizācija un attīstās šajā virzienā.
Taču 1991. gadā PSRS rietumu republikas atkāpās no vēsturiskās Krievijas, izstājās no PSRS. Līdz ar tajās dzīvojošajiem krieviem. Krievi tika atrauti no Krievijas, Krievijas eirāziskās civilizācijas. Atrāvusies arī mūsu trijotne: Petropavlovskis, Ušakovs un Vatoļins. Pēc būtības, vēsture sākusi iet atpakaļ. Viduslaikos pastāvēja Lietuvas lielkņaziste, kurā bija arī krievu zemes. Tās attīstījās pēc cita scenārija, kas atšķīrās no Eirāzijas laika gaitas. Patlaban mēs teiktu, ka tas notika saskaņā ar ES modeli. Tā nu arī tagad Baltijas valstu krievu kopiena ir nokļuvusi savdabīgā Lietuvas lielkņazistē.
Daudzkārt ir gadījies vērot civilizācijas šoku, ko izjuta mani krievu tautības draugi, kuri pirmo reizi apmeklēja Krieviju. "Tā ir cita civilizācija," — man daudzi teica. Starp citu, jāpiebilst, ka Krievijas iedzīvotājam nav grūti saprast latviešus vai igauņus. Toties grūti ir saprast Baltijas (Eiropas) krievus. Grūtības rada vienotās tautības izpratne līdz ar pirmajā acu uzmetienā neredzamajām civilizāciju atšķirībām.
Man šķiet, eirokrievi ir visi krievi, kuri dzīvo bijušās PSRS republikās — tagadējās ES dalībvalstīs. Viņu vidū ir dažādi cilvēki: tie, kas neieredz Kremli (kā Vatoļins), tie, kas gatavi tirgoties ar Maskavu, taču neatbalsta Kremļa ārpolitikas kursu (kā Ušakovs), tie, kas vīlušies par Krievijas iecietīgo pozīciju Baltijas valstu jautājumā (kā Petropavlovskis).
Mēs dzīvojam ne valstu, bet gan civilizāciju laikmetā. Mentalitāti nosaka ne etniskā vai pilsoniskā piederība, bet gan civilizācijas identitāte. Jēdziens "eirokrievi" cēlies no šīs paradigmas.
