Ziniet, mēdz būt tādi pētījumi: "Izstrādāts tipiska alimentu nemaksātāja portrets". Kūpinātas desas pircēja, simfoniskās mūzikas koncertu mīļotāja, seksuālā maniaka utt. portrets. Tā nu arī mēs, uzvēluši plecos smago pētnieka nastu un ar dažu autoritatīvu avotu palīdzību mēģināsim sastādīt lojāla krievu tautības iedzīvotāja tēlu, kas atbilstu vietējo politiķu prasībām.
Portālā Delfi.lv publicētajā rakstā publicists Aleksandrs Giļmans stāsta par kādu interesantu paradoksu. 4. jūlijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, Latvijas Saeimas spīkere Ināra Mūrniece piedalījās mītiņā nodedzinātās sinagogas vietā Rīgā un cita starpā teica: "Holokausts atgādina, pie kā var novest valsts līmenī mērķtiecīgi kurināta neiecietība."
Pati par sevi doma ir patiesa. Taču no visaugstāko posteni ieņemošās latviešu nacionālisma pārstāves puses tā izklausās muļķīgi, raksta Giļmans. Tieši latviešu valsts taču radījusi priekšnoteikumus, lai, kā saka autors, "nacistu paaudzi, kas priecīgi sagaidīja hitleriešu uzbrukumu un ķērās pie slepkavībām bez jaunās varas tiešas komandas, audzinātu tieši Latvijas Republika".
Īpaši labi audzināšana veicās pēdējos sešus neatkarības gadus valdījušajam Kārļa Ulmaņa režīmam, kura galvenais ideologs bija ministrs Alfrēds Bērziņš. Un — paskat vien! — tieši viņa domu par "krievu utīm" nesen partijas priekšvēlēšanu avīzē citēja Mūrnieces partijas biedrs Edvīns Šnore.
"Triju gadsimta ceturtdaļu laikā situācija ir mainījusies, nacionālistiskā propaganda ir kļuvusi mīkstāka, vismaz reizi gadā nākas teikt patiesus vārdus par Holokausta upuriem pat tādiem kā Mūrniecei. Mūsdienās tiešs apgalvojums par to, ka nepareizas izcelsmes cilvēkus ļauts pazemot, es pat nesaku — slepkavot, liecina par marginalitāti. Un to pašu Šnori izbāra Saeimas Ētikas komisija. Taču vēl vairāk skumdina, lūk, kas: par nepareizu nacionalitāti nedrīkst aizvainot, tomēr nepareiza pārliecība joprojām rada naidu pat cilvēkos, kuri sevi neliekuļoti uzskata par inteliģentiem. Šajā ziņā raksturīgs ir teātra zinātnieces Silvijas Radzobes raksts," — vēsta Giļmans.
Izdzirdējusi Šnores teikto, viņa nosodīja politiķi Twitter tīklā, taču bija pārsteigta par to, ka lielākā daļa komentāru autoru nostājās deputāta pusē. Taču galvenais viņas iebildums ir par to, ka Šnore aizgūdamies apvainojis visus krievus — gan sliktos, gan labos. Vai tad viņu vidū nav patiesu Latvijas patriotu!
"Tagad es domāju, ka tiesīgi Latvijā dzīvot un justies neapdraudēti ir visi mūsu valstij lojālie dažādu tautību cilvēki," — raksta teātra zinātniece.
Ahā, tātad lojālos par utīm saukt nedrīkst. Atliek tikai izlemt, ko iesākt ar nelojālajiem, spriež Giļmans. Taču, manuprāt, autors nedaudz aizsteidzas notikumiem priekšā. Vispirms ir jānospriež, kā atsijāt graudus no pelavām, tas ir, krievus no nelojālajiem.
Te nu mums palīgā nāk tas pats Edvīns Šnore un viņa plašais advokātu pūlis. Ar saviem rusofobajiem izteikumiem plaši pazīstamā publiciste Elita Veidemane Neatkarīgajā Rīta Avīzē stāsta, ka nevis Šnore kurina etnisko naidu, bet gan Saeimas deputāti no partijas "Saskaņa" — Jānis Ādamsons un Igors Pimenovs, kuri sūdzējušies par politiķi Ētikas komisijā. Pēc Veidemanes domām — apzināti melīgi un provokatīvi interpretējot Šnores tekstu.
Šnores politiskais priekšnieks, Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars atklāti paziņoja par Šnores izteikumiem sašutušajiem "Vienotības" deputātiem Aleksejam Loskutovam, Lolitai Čigānei un Andrejam Judinam, ka, sak, viņi paši rīkojas nekorekti un provokatīvi. Pašā skandāla karstumā, ko radīja deputāta "utu" izlēciens, pats Šnore sniedza interviju Latvijas Avīzei, kurā izvēlējās labāko aizsardzības paņēmienu — uzbrukumu.
— Vai šāds epitets nevar aizskart un atstumt tos cittautiešus (kāds stils! — red. piez.), kuri šeit dzīvo, ir lojāli valstij, ciena latviešu valodu un kultūru?— pavaicāja žurnālists.
— Nē, šādām bažām nav pamata. Tie cittautieši, kuri patiesi ir lojāli Latvijai, ciena mūsu valodu un izprot vēsturi, ļoti labi saprot, par ko ir runa, un zina kontekstu. Tur neko papildus skaidrot nav vajadzīgs.
Tātad Latvijā ir tādi nelojālie krievi, kuri iekraus pa ģīmi, ja tu viņiem iespļausi acīs. Un it kā esot arī kādi citi, kuriem spļāviens acīs būs Dieva rasa un svētība. Varbūt tieši šeit, saskaņā ar mūsu nacionālistu ieceri, slēpts atlases kritērijs. Nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ar tādas selekcijas palīdzību — iespļaut acīs un paskatīties, kas notiks tālāk, — viņi mēģina savākt kaut cik vērā ņemamu saujiņu uzticamu un lojālu krievvalodīgo. Bet tie nepateicīgie tik lien kauties.
Kas tiem mežoņiem vēl vajadzīgs?
