Igors Romanovičs, bloga Green Tea autors aģentūrai RIA Novosti.
"Vaļenki, vaļenki! Eh, ņe podšiti, stareņki!" — mobilais iedziedājās Ruslanovas balsī par Krievijas karavīru ikdienu Arktikā, un es pamodos.
Paskatījos pa logu. Ārā bija rīts un varas pastāvība.
Skaudri sajutu kaunu.
Joprojām kaunēdamies, ieslēdzu televizoru ar tā nekaunīgajiem meliem un Krievijas mediju totālo cenzūru. Kamēr programmas "Krievijas rīts" vadītāji televizorā ciniski meloja par to, kā pareizi uzvārīt zāļu tēju, kurināja naidu un mudināja sākt grautiņus, uzliku uz gāzes plīts primitīvu, izrakstītu padomju tējkannu. Tā smakoja pēc konkurētnespējas un padomju tehnoloģiskās atpalicības.
Agrāk man bija ļoti tehnoloģiska tējkanna Siemens par 900 rubļiem, taču Siemens iesniedza tiesā prasību par tās gāzes turbīnu iekārtu piegādēm Krimā pretēji ES sankciju režīmam, tāpēc es nobijos un katram gadījumam nobāzu tējkannu prom no acīm.
Televizorā sākās Ukrainas ziņas. Raidīja reportāžu no Krimas. Kaut kās ukraiņu politiķis Pavlo Skoropadskis kareivīgi uzstājās bruņukuģu, kaujas dirižabļu un brašu puišu fonā.
"Nu re, Krimu tomēr ir savākuši. Bija taču skaidrs, ka mēs to nenoturēsim ar savu sarūsējušo tehniku un dūmojošajiem kreiseriem…" – es nodomāju.
Te ekrānā parādījās komentētāji un paziņoja, ka tas ir bijis ukraiņu komikss "Griba".
Nesapratu, kāpēc komentētāji smējās, jo tādu pašu uzstāšanos rādīja jau agrāk. Toreiz uzrunu teica Porošenko desmit admirāļu un viena piepūšamā kutera fonā. Nekā smieklīga. Bet Kremļa propagandistiem no "Krievijas rīta" vajadzētu pabrīdināt skatītājus, kad raida komiksus, kad – Ukrainas ziņas. Daudzi nevar atšķirt, it īpaši pēdējā laikā.
Pēc tam parādīja amerikāņu jauno militāro lāzeru.
"Mēs varam satriekt mērķus gaismas ātrumā, jo šaujam ar fotoniem par dolāru gabalā," – svarīgi noteica lāzera komandieris.
Lāzers (skaista balta mantiņa ar lielu tālskati) drusku pagrozījās, pēc tam kaut kur kaut kas uzsprāga, tikai nebija skaidrs, kāpēc, jo stari, kā lietišķi skaidroja komandieris, ir neredzami.
Tāda tehnoloģiskā revolūcija par nieka četrdesmit miljoniem! Šahs un mats, Šoigu! Tas vis nav kaut kāds primitīvs "Kalibrs", kas smīdina visu civilizēto pasauli.
Skaudri sajutu lepnumu.
Virtuvē iečāpoja miegainais kaķis un ierasti sāka kraukšķināt barību. Viņam patīk smacīgā un žņaudzošā stabilitāte, lai arī pēc pases – turku vans. Skaudri sajutu vainu par nepareizi audzinātu kaķi.
Padzēru kafiju un izgāju uz ielas. Puķu dobes, vecmāmiņas uz soliņiem, mammas ar bērnu ratiņiem un garīgi nenobrieduši cilvēki, kurus nekādā gadījumā nedrīkst ielaist Eiropas civilizācijā.
Kā jau parasti, debesīs aizbrāzās nemākulīgā nesējraķete "Protons". Atkal nokrita ārpus pilsētas. Ja tai būtu nosēšanās statņi, kā Ilona Maska ģeniālajām raķetēm, tā mierīti un mīksti nosēstos bērnu laukumā, lai bērni papriecājas. Kur nu mums panākt bezgalīgi attīstīto pasauli.
Krustojumā stāvēja BTR ar karavīriem. Kā jau parasti, uzrādīju Krievijas TV vakara ziņu noskatīšanās uzskates grāmatiņu. Šoreiz viņi nelika īsi atstāstīt pēdējā izlaiduma saturu, jo pievērsās inteliģentam vīrietim brillēs – viņam trūka trīs atzīmju par ziņu noskatīšanos.
Kamēr viņu vilka prom, vīrs kliedza, ka viņam beigušies televīzijas taloni, taču noskanēja īsa automāta kārta, un viss noklusa.
To vīru es pazinu. Intelektuālis. Personība. Riskēdams ar dzīvību, viņš paklusām pārdeva importa parmezānu, ko glabāja vēl no gaišajiem pirmssankciju laikiem, un priecēja cietējus.
Skaudri sajutu dusmas, taču neliku manīt. Kareivjiem teicu: "Tā arī vajag, biedri!", taču pats prātā ievilku kārtējo ķeksīti Hāgai.
Pa ceļam iegāju veikalā pēc maizes. Starp plauktiem ar saldētu eža gaļu un konserviem "Tūrista brokastis" apjukuši klīda pircēji.
Inteliģenta paskata sieviete rūgti raudāja, atspiedusies pret audekla maisu ar kliņģerīšiem. Līdzjūtīgi pavaicāju: "Kas noticis?" Viņa atbildēja, ka nogurusi no tādas dzīves – bez cerības, spāņu šķiņķa un franču sieriem, nogurusi dzīvot tādā purvā, tādā sovkā.
"Gribu dzīvot Azūra krastā, kā cilvēks!" – viņa pusbalsī šņukstēja.
Noklusēju. Skaudri sajutu vienprātību un klusiņām nodziedāju:
— Ņe stoit progibatsa pod izmeņčivij mir!
Sieviete noslaucīja asaras, pasmaidīja un piebalsoja:
— Pustj lučše on progņetsa pod nas!
Dziesmai piebalsoja citi pircēji. Drīz tā skanēja kā himna. Himna Brīvībai. Cilvēki izrieza plecus, viņu mirušās un tukšās acis atdzīvojās un sadevušies rokās, lai nepazustu pa vienam, dziedāja arvien skaļāk. Piebalsoja kasieres, krāvēji un zāles darbinieki, bet sargi bezspēcīgi skraidīja pa veikalu un kliedza: "Klusu! Pārtraukt! Nošaušu!" Kaut kur tālumā, aiz upes, jau ieskanējās OMONa sirēnas.
Izmantoju jezgu, paķēru no plaukta paku ar ežiem, kārbu šokolādes "Aļonka", pagrābu naudu no kases un paklusām izgāju no veikala.
Skaudri sajutu apmierinājumu.
Pēdējā laikā granti ir aizvien neparedzamāki, bet paēst gribas vienmēr.
