Igors Romanovičs, bloga Green Tea autors aģentūrai RIA Novosti
EDSO Parlamentārās asamblejas ikgadējā sesijā tika pieņemta deklarācija "Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības atjaunošana", kurā cita starpā bija iekļauts aicinājums Krievijas Federācijai "izvest okupācijas spēkus" no Krimas teritorijas un atcelt lēmumu par pussalas pievienošanu.
Kremlī izcēlās neliela panika — EDSO tak ir solīda organizācija ar lielu miernešu stāžu un bezceļa automašīnām.
Visiem vēl svaigā atmiņā ir viņu spīdošās miernešu operācijas — miera un draudzības kurināšana Kalnu Karabahā 90. gadu sākumā, kārtības ieviešana Dienvidslāvijā, īpaši Kosovā, par ko serbi vēl joprojām silti atsaucas un pateicīgi sažņaudz dūres, turklāt vēl arī pašreizējā EDSO miernešu misija Donbasā.
Britu zinātnieki nekādi nespēj tikt skaidrībā, ka EDSO mierneši tur pamanās paredzēt Ukrainas pēkšņās artilērijas apšaudes? Telepātija? Gaišredzība? Dieva dāvana? Vai vienkārši ļoti labi satelītu sakari, kā godājamo organizāciju pa kaktiem aprunā daži ļaunvēļi?
Tik tikko vēl smaidīgie cilvēki baltajās ķiverēs apstaigāja zemessargu pozīcijas, sarunājās ar cīnītājiem, interesējās par dzīvi, bet tiklīdz zemessargi paspēj pamāt pakaļ baltajām bezceļa mašīnām, uz viņu pozīcijām birst mīnas un lādiņi.
Tikai retais zina, ka abhāzu zemessargi un cīnītāji Piedņestrā stāsta tieši to pašu, ātri un māņticīgi krustīdamies — tādu lietu viņi nespēj saprast.
— Ko nu?— pavaicāja Putins steigšus sasauktajiem Drošības padomes locekļiem. — Mēs nevaram ignorēt tik spēcīgas organizācijas prasības. Mums nav tādu spēku un tik baltu ķiveru.
— Kur īsti atrodas viņu galvenais štābs?— drūmi apvaicājās Šoigu un izvilka pildspalvu ar KKS emblēmu. — Kādas tur ir koordinātes?
— Vīnē, — attrauca prezidents un aprāvās. — Kam jums tas vajadzīgs, Sergej Kužugetovič?
— Vajag, — izvairīgi atbildēja Šoigu.
— Nevajag! — uzsauca Putins.
— Labi, — Šoigu negribīgi noslēpa pildspalvu un saburzīja lapiņu, uz kuras jau sāka rakstīt: "Raķešu spēku priekšniekam…"
Kājās piecēlās Lavrovs.
— Man te ir viena deklarācija, Vladimir Vladimirovič. No Ivanovskas apgabala nopelniem bagāto audēju asamblejas. Pensionāres, gudrinieces, prot tikt galā ar drošību un sadarbību piemāju teritorijās. Viņas vakar pieņēma rezolūciju.
— Ja?— ieinteresēti pavaicāja prezidents.- Ļoti interesanti. Turpiniet, Sergej Viktorovič.
— Ar mērķi atjaunot Krievijas Federācijas suverenitāti un vēsturisko teritoriālo vienotību Krimu neatdot, — Lavrovs lasīja rezolūciju. — Izvest ārvalstu okupācijas spēkus no Poļu valsts, no Kurzemes, Livonijas, Igaunijas kņazistēm, no Lielās Somijas kņazistes un tā tālāk, tā tālāk, tā tālāk. Viss.
— Re kā, — domīgi teica prezidents. — Sadūrušās divas pēc ietekmes un varenības vienlīdz spēcīgas organizācijas, bet mēs esam nokļuvuši starp divām ugunīm. Kā mēs izķepurosimies no tik grūtas situācijas?
Roku bailīgi pacēla finanšu ministrs.
— Vladimir Vladimirovič, varbūt pieņemsim EDSO prasības? Galu galā, solīda finansiāla organizācija, ilgus gadus strādā miera un draudzības tirgū…
— Jūs patiešām esat liels cilvēks, — Putins viegli piemiedza acis. — Jūs esat sapinies žēluma ķēdēs. Aizstaigājiet līdz Drošības dienestam pie biedra Bortņikova, aprunājieties. Viņš neparasti ātri atklāj patiesību.
Ministrs nožagojās.
— Tad jau labāk jūs atbrauciet pie mums, Vladimir Vladimirovič, — viņš noklepojās.
— Vecmāmiņas sola izcept visai Drošības padomei garšīgus pīrādziņus ar kāpostiem, — svarīgi atzīmēja Lavrovs un pabīdīja brilles uz deguna. — Rietumu partneri neko tādu nav solījuši.
— Un neapsolīs arī, — paskaidroja Putins. — Garšīgus pīrādziņus ar kāpostiem prot cept tikai labi cilvēki, bet kungi, kuri uzskata, ka divi miljoni cilvēku ir lieta, ko var atdot, pārdot vai apmainīt, nav labi. Nosūtiet deklarāciju rietumu partneriem un sagatavojiet manu lidmašīnu. Mēs lidojam uz Ivanovo.
………….
Kad EDSO deputāti izlasīja Krievijas atbildi, viņi ar ožamo spirtu piecēla kājās Polijas, Somijas un Baltijas valstu pārstāvjus un ilgi mierināja raudošo Ukrainas pārstāvi. Galu galā nācās uzdāvināt viņam spinneri — tikai tad viņš nomierinājās, sāka enerģiski virpināt pasakaino rietumu augstās tehnoloģijas sasniegumu un paklusām laimīgi smieties.
Pēc tam Eiropas parlamentārieši atkal iegrima savā smagajā ikdienas darbā — bija jāsāk gatavot rezolūcija par 1812. gada iznākuma pārvērtēšanu, lai atdotu frančiem Maskavu, ko bija nelikumīgi okupējis Benkendorfa armijas pieklājīgais kavalērijas avangards.
