RĪGA, 30. jūlijs — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Mūsu valstī masveidā un skaļi pagāja Jūras diena, taču gribētos, lai cilvēki par Baltijas jūru domātu ne tikai reizi gadā, stāsta Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļas ekoloģe Elīna Kolāte. Izrādās, ar Baltijas jūru saistīta vesela problēmu jūra.
Bīstamas aļģes
Baltijā samazinās sāļainības līmenis, virzienu maina straumes, paaugstinās ūdens temperatūra. Kad vasarā ūdens jūrā sasilst līdz 20 grādiem, jūras virsmu neparasti ātri pārklāj bīstamas aļģes, kas sniedzas līdz vairāku metru dziļumam. Cilvēkam pēc peldes "aļģēs" iespējams ādas un gļotādas kairinājums, paaugstināta temperatūra. Iespējami pat krampji un samaņas zudums.
— Kā zināms, aļģes vairojas šūnu dalīšanās procesā, kas tagad ar katru gadu kļūst aizvien straujāks. Un tas notiek ūdens temperatūras palielināšanās rezultātā, — piezīmē ekologs.
Protams, ne jau visur Baltijas jūrā peldēties aizliegts, — tikai tur, kur skaidri saskatāmas šīs "pārslas". Ja ievērojat duļķes, labāk būtu tuvumā ūdenī neiet.
Agrāk tādas aļģes vienmēr radīja nelaimi saldūdens ezeros ar stāvošu ūdeni. Taču arī Baltijas jūra no bioloģisko un hidroloģisko rādītāju viedokļa tagad atgādina ezeru. Starp citu, senatnē, Baltija patiešam bija ezers, līdz zemestrīcēs tika izsists ceļš uz Ziemeļjūru. No vienas puses, starp jūrām notiek pakāpeniska ūdens apmaiņa, taču Baltijā pilns cikls sasniedz 25 gadus, tātad process rit ļoti lēnām. Nav jau nekāda nejaušība, ka zvejnieki un jūrnieki mūsu Baltiju atklāti dēvē par ezeru…
Taču atgriezīsimies pie aļģēm. Elīna Kolāte atgādina, ka piemērota vide aktīvai aļģu attīstībai ir minerālmēsli, kas ūdenī nokļūst no laukiem. Līdz jūrai mēslus atgādā upes. Tagad šī situācija jau patiešām ir nenormāla un rada bažas.
Straumes mainās
Minētās aļģes ir tikai viena no Baltijas problēmām, par kurām lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju neko nav dzirdējuši vai nedomā par tām — arī citu bēdu ir pietiekami. Taču speciālisti uzskata, ka Baltijas — jūras, kuras krastos dzīvo Latvija — ekoloģija patlaban ir viens no svarīgākajiem jautājumiem reģionā.
— Mūsu jūra kļūst seklāka un saldāka, turklāt abi šie faktori ir saistīti. Jebkurš hidrobiologs pastāstīs, ka ūdens sāļums jūrā ir atkarīgs no tās dziļuma. Liela sāls koncentrācija vērojama dziļākas vietās, taču sāļuma līmenis izlīdzinās, pateicoties straumēm. Jo spēcīgākas ir straumes, jo vienmērīgāks ir ūdens sāļums. Pie tam tagad straumes maina virzienus un kļūst vājākas, tās vairs nespēj aktīvi "apmaisīt" milzīgās ūdens masas. Pie tam palielinās agrāko auksto straumju temperatūra, — stāsta Elīna Kolāte.
Lūk, kas notiek tālāk: paaugstinoties temperatūrai, ūdenī "aktivizējas" fosfora nogulsnējumi. Savukārt to apjoms Baltijā aizvien pieaug, jo Latvijā ir lielas fermeru saimniecības, arī parastie dārzu īpašnieki aktīvi izmanto ar fosforu bagātu mēslojumu, ko upes pēc tam aizgādā līdz jūrai.
Kad ūdens sasilst, šie nogulsnējumi paceļas pie virsmas un sekmē jūras temperatūras palielināšanos. Pēc tam jūrā krītas visiem nepieciešamā skābekļa līmenis. Tas jau ir nonācis gandrīz pie kritiskās atzīmes, un Baltijā ir pat "mirušās zonas", kur ūdenī skābekļa nav nemaz.
— Rezultātā jūrā sāk mainīties flora un fauna. Visi savā starpā saistītie procesi paātrinās, un viena problēma ved līdzi nākamo, — uzsvēra Kolāte.
Baltija pārvēršas par aukstiem tropiem
Ceļoties ūdens temperatūrai, tas aizvien aktīvāk izgaro. Jūra kļūst seklāka, turklāt mitruma līmenis reģionā pieaug. Situāciju padziļina arī globālās klimata izmaiņas. Nokrišņu daudzums Baltijā pieaug. Vai esat ievērojuši, ka pat ziemā pie mums tagad daudz biežāk līst, nevis snieg?
Arī temperatūra reģionā izlīdzinās. Ekologi nejoko, sakot, ka drīz vien vairs nebūs ne ziemas, ne vasaras — iestāsies viens vienīgs rudens ar īsu pārtraukumu pavasaris. Taču mitruma līmeņa pieaugums reģionā nenozīmē, ka jūras līmenis celsies. Saldūdens nokrišņu lielā daudzuma dēļ tā aizvien vairāk atgādinās ezeru.
Ūdens sastāvs un kvalitāte Baltijā mainās tajā ieplūstošo upju dēļ. Ekologi jau sen ir ievērojuši, ka iekšējās ūdenstilpes pamazām kļūst siltākas. Tas notiek vairāku savā starpā saistītu iemeslu dēļ.
Nogalinām upes — kropļojam jūru
Upes kļūst seklākas, straume tajās — vājāka, tāpēc pasliktinās ūdens apmaiņas process. Iemeslu ir daudz. Piemēram, meži upju krastos tiek aktīvi izcirsti. Agrāk upes garā zonā tecēja koku ēnā un atdzisa, bet tagad desmitiem kilometru garumā ūdenstilpes ir saules varā un sasilst līdz dibenam.
Pie tam uz upēm uzceltas mazās HES, kas kaitē normālai ūdens plūsmai. Ekologi salīdzina HES ar trombiem cilvēka asinsvados, kas traucē asinsritei. Aiz HES karstās vasaras dienās upes bieži vien izsīkst — staciju īpašnieki laikus neatver slūžas. Savukārt augstāk pa straumi ūdens upēs stāv, un bioloģisko rādītāju ziņā tās atgādina dīķus. Galu galā mainās upju ekoloģija — visa flora un fauna.
Ūdens upēs sasilst, un jūrā pie šo upju grīvām mainās augu valsts. Iet bojā daži jūrai raksturīgi augi, tātad aiziet postā zivju nārsta vietas (un samazinās to populācija). Bet tur, kur neprātīgā tempā dalās zilaļģes, situācija ir vēl ļaunāka. Zivis ēd šīs aļģes, to organismā — taukaudos — uzkrājas toksīni. Cilvēkam nav vēlams lietot pārtikā tādu zivi, jo toksīni tiek padarīti nekaitīgi tikai temperatūrā virs 1000 grādiem. Sakiet, kādu temperatūru jūs izmantojat, vārot mājās zupu?
Pēc Kolātes domām, mūsu jūra ir nopietni slima. Kā to izārstēt? Pirmkārt, cilvēkiem jāapzinās, cik nopietna ir problēma. Otrkārt, jāietekmē politiķi — ar savu viedokli, ar dažādām akcijām. Starp citu, veikts liels skaits zinātnisku pētījumu, kuri apliecina iepriekšminētos faktus. Savukārt politiķiem nāktos noregulēt mēslojumu pielietošanas sistēmu laukos, sekot, lai saimniecībās tiktu uzstādītas spēcīgas attīrīšanas iekārtas, nepieļaut mežu izciršanu mežonīgā tempā, kontrolēt mazo HES īpašniekus.
Tas vēl nebūt nav viss, ko nāktos izdarīt Latvijā, turklāt vēl ļoti ātri. Pie tam mūsu jūras krastos ir arī citas valstis, kurās ekoloģisko problēmu virkne nav mazāka…
