RĪGA, 9. aprīlis- Sputnik. Saulkrastu vēsture sākas ar nelielu zvejnieku ciematiņu. Pilsētas statusu tas ieguva tikai 1991. gadā. Taču Rīgas un apkārtējo rajonu iedzīvotāji te atpūšas jau sen, kopš XIX gs. pirmās puses. Tobrīd modē nāca peldes jūrā un pastaigas svaigā gaisā. Gleznainajā, klusajā, priedēm un mellenēm aizaugušajā vietā pirmās vasarnīcas uzcēla vācieši, un pamazām tā piesaistīja arī citu turīgu slāņu uzmanību. Vasarnīcas priežu silā auga kā sēnes, par zvejnieki sākas savas mājiņas iznomāt atpūtniekiem.
Gadsimta beigās apvidus pārvērtās par plaukstošu kūrortu. Tobrīd pašreizējās pilsētas vietā slējās veseli pieci ciemi: Bātciems, Katrīnbāde (Pabaži), Pēterupe, Neibāde un Zvejniekciems. Par Saulkrastiem tie pārvērtās, apvienojoties 1933. gadā.
Arī patlaban te ir kūrorts, varbūt tikai eleganto senlaicīgo villu vietā tas lielākoties apbūvēts ar pieticīgām padomju laiku vasarnīcām un modernām respektablām kotedžām. Atšķirībā no Jūrmalas — "arhitektoniska muzeja zem atklātas debess" — Saulkrasti ne ar ko neatšķiras no parastiem vasarnīcu ciematiem, kas plešas pa visu valsti. Ja nu tikai jūra…
Dabas vara
Šajā ziņā Jūrmalai pavisam noteikti nākas piekāpties savam ziemeļu "pretiniekam" (kā īsti antagonisti, abas kūrortpilsētas atrodas dažādās Rīgas pusēs gandrīz vienādā attālumā: Jūrmala — 25 kilometrus uz rietumiem, Saulkrasti — 37 kilometrus uz ziemeļiem). Par Jūrmalu mēdz jokot: sak, jūra tur ir tik sekla, ka var netīšām aizbrist līdz Zviedrijai. Saulkrastos tādi joki neiet cauri. Šeit var sākt nirt jau dažu metru attālumā no krasta.
Abu sāncenšu pludmales arī ir atšķirīgas: Jūrmalā — smalkas gaišas smiltis, kas nu jau kļuvušas gandrīz par leģendu, uz katra soļa — restorāni, bet Saulkrastos smiltis ir raupjājas un dzeltenas, vietumis sajauktas ar oļiem, pludmali rotā lauksakmeņi, viļņu izmestas koku atlūzas, kas lieliski kalpo par sēdekļiem un pakaramajiem. Te krasts ir pirmatnīgs, lai arī pilsēta ir 100 metru attālumā. Tā jums būs lieliski piemērota, ja cienāt dabu.
Dabas spēks šeit ir liels. Dažkārt pat vērojams neliels dabas brīnums — smilšu "dziedāšana". Laiku pa laikam soļi smiltīs rada neparastas vaidiem vai dunēšanai līdzīgas skaņas. Šī parādība pazīstama kopš seniem laikiem un novērota dažādās pasaules vietās, taču zinātnieki līdz pat šim laikam nevar to izskaidrot. Zinams, ka skaņu rada smilšu graudi, kas beržas viens gar otru. Kā? Un kāpēc skaņa ir tik skaļa? Atbildes nav.
Protams, 17 kilometrus garajā pludmalē sastopami arī civilizācijas labumi: kabīnes, soliņi, atkritumu tvertnes, biotualetes, pāris pludmales kafejnīcas, matraču, laiu, katamarānu un citu iekārtu noma.
Pludmali šķērso četras nelielas upītes: Inčupe, Pēterupe, Ķīšupe un Aģe. Bērniem patīk rotaļāties un būvēt dambjus to seklajos ūdeņos. Pie tam netālu no Inčupes ir arī pati interesantākā Saulkrastu vieta — Baltā kāpa.
Interesantas vietas šeit ir
Baltā kāpa ir 18 metrus augsta. Pakalns veidojies no balto pludmales smilšu sanesumiem, kas pakāpeniski sablīvējušies un kļuvuši cieti. Tiesa, tagad gan Baltā kāpa tā īsti vairs savam nosaukumam neatbilst: pirmkārt, pēdējo pārsimt galu laikā vēji uz tās sanesuši augsni, turklāt 1969. gadā vētras laikā puse kāpas tika aizskalota. Tā nu patlaban tā ir krietni vien nodzeltējusi.
Tomēr romantiskās vēsturiskās vēsmas (senos laikos baltais pakalns dāvāja orientieri zvejniekiem) un varenā pludmales un jūras ainava no labiekārtota skatu laukuma piesaista milzum daudz apmeklētāju. Starp citu, pēc ļaunās vētras vietējās varasiestādes nostiprināja kāpas nogāzes, tātad no jauna nobrukuma apmeklētāji var nebīties.
No Baltās kāpas sākas tā saucamā Saulrieta taku. Tā stiepjas 3,6 kilometrus gar jūru, piekrastes mežā un beidzas netālu no Saulkrastu centra.
Paejoties pa taku, redzamas 20 dižpriedes un neparastas formas koki — priedes, kuru zari ir tikpat gari kā stumbrs un turpinās paralēli zemei vai augšup un savijas dīvainos līkločos. Daudziem kokiem ir divas galotnes. Te aug bērzs ar pieciem stumbriem un tā saucamās "vilkača priedes" ar vēja atkailinātām saknēm.
Interesanta vieta atrodama otrā Saulkrastu pusē, pareizāk sakot, netālu no tās — 8 km attālumā. Tas ir Minhauzena muzejs. Labi zināms, ka viņš bijis "vispatiesākais cilvēks uz zemes". Vācu barons, kurš dzīvoja XVIII gs. un ilgus gadus kalpoja Krievijas armijā, kļuva par slavenā personāža prototipu.
Muzejs atrodas Duntes muižas teritorijā (tā piederēja barona pirmajai sievai, un laulātie draugi tur nodzīvoja vairākus gadus). Barona muiža ar interjeriem, kas stilizēti viņam veltīto stāstu stilā, kā arī vaska figūru ekspozīcija, kas ataino pazīstamus latviešus, ir celta nesen. Vecā ēka nav saglabājusies, bet jaunā māja tika uzcelta tikai 2005. gadā. Agrāk muzejs klīda no vienām telpām uz otrām, un mūsdienu veidā tika atklāts 2005. gada 32. maijā (protams, patiesībā — 1. jūnijā).
Muzejs piedāvā apmeklētāju uzmanībai muižas ekspozīciju, taču te ir arī lielākais koka kuģis Baltijas valstīs — tas ir 30 metrus garš. Šeit ir arī visgarākā koka taka. Tā ir 5,3 kilometrus gara un sniepjas no muzeja līdz pašai jūrai. Tās malās uzstādīti vairāki desmiti koka skulptūru — Minhauzena stāstu varoņi: milzīga muša, ragavās iejūgtais vilks, zaķis ar astoņām kājām un daudzi citi.
Vasaras atpūta
Pa ceļam no Minhauzena muzeja uz Saulkrastiem nākas braukt garām Skultes ostai — vienai no trim vadošajām mazajām Latvijas ostām (abas pārējās ir Mērsragā un Salacgrīvā). Osta tika uzcelta 1939. gadā. Vispirms to izmantoja zvejnieki, taču 90. gadu beigās sāka uzņemt un nosūtīt arī kravas: koksni, zāģmateriālus un kūdru. 2009. gadā šeit tapa vienīgais ogļskābās gāzes termināls Baltijas valstīs.
Taču man pašam Saulkrasti vienmēr saistās ar vasarnīcu. Dažiem maniem paziņām šeit ir savas vasarnīcas, un vasarās mēs bieži pulcējamies pie viņiem, lai izceptu šašlikus un izpērtos pirtī.
Starp citu, 90. gados, kad biju students, šī vieta nebūt nelikās īpaši labvēlīga. Saulkrastu jaunieši bija skarba tauta. Mans paziņa, rīdzinieks, reiz uzsāka konfliktu ar vietējiem puišiem, un viņu kārtīgi piekāva. Reiz es arī pats teju nedabūju pa galvu par savu pašpārliecību: sāku strīdu ar sportiska paskata iereibušiem puišiem pie diennakts veikala. Par laimi, līdz kautiņam lieta nenonāca.
Arī tagad incidentu pilsētā ir pietiekami. Gadās pat Holivudas cienīgi stāsti. Piemēram, 2015. gadā policisti vairāk nekā sešas stundas pa pilsētu vajāja savu iereibušo bijušo kolēģi. Stāstā bija viss klasiskam grāvējam vajadzīgais: alkohols, šaušana no bises un pistoles (gandrīz vai ar abām rokām) un pakaļdzīšanās ar vairākām policijas mašīnām, signāliem un bremžu čīkstoņu. Par laimi neviens negāja bojā, likumpārkāpējs tika aizturēts un saņēma sodu.
Savukārt 2016. gada vasarā notika vērienīgs stāsts ar laimīgām beigām. Visu nakti apkaimes mežos tika meklēts divgadīgs puisēns, kurš pazuda pilsētas dzīvojamajā zonā. Meklējumiem līdzi juta gandrīz visa Latvija: operācijā piedalījās aptuveni 500 brīvprātīgie, arī no Rīgas un citām pilsētā, galu galā mazulis atradās. Viņš nebija cietis, tikai pārbijies gan.
Taču Saulkrasti ir klusa un mierīga vieta, gluži kā speciāli radīta, lai cilvēki te atpūstos gan miesīgi, gan garīgi.
