RĪGA, 22. jūlijs — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Nemainīgais Ventspils pilsētas un ostas vadītājs kopš 1988. gada, kurš gandrīz tikpat ilgi atsit visus politisko konkurentu uzbrukumus, sniedzis informāciju "oligarhu lietā".
Lemberga preses konference tika pasludināta dažas stundas pirms tās sākuma. Pirms Ventspils mēra tajā paspēja ielavīties kāds kungs, kurš izdalīja grāmatu latviešu valodā ar nosaukumu "Bailes". Daiļdarba apvāks imitēja čūskas ādas tekstūru, un uz tā attēloto melno cilvēka galvaskausu rotāja cepure borsalino.
Agrāk tādas cepures bieži nēsāja Lembergs, savukārt Indriķa Latvieša grāmatā viņš aprakstīts ar vārdu Embergs; tiesā nekādi neizdosies pierādīt tiešu difamāciju. Korupcijai, diktatoram un bailēm veltītās grāmatas autori nepārprotami konsultējušies ar kompetentiem juristiem.
"Nav jau ne pirmā, ne pēdējā grāmata — lai jau raksta!" — Sputnik Latvija norādīja sacerējuma varonis. Pēdējo gadu desmitu laikā kampaņas pret Lembergu kļuvušas par Latvijas politiskās kultūras ierastu dekorāciju: bezgalīgo seriālu skatāmies tik sen, ka ar to kopā jau paspējuši izaugt mūsu bērni.
Reiz Ventspilī
Stāsts par ostu Ventas grīvā ir viens no interesantākajiem procesiem, kas veido mūsu mazās dzimtenes ilgtermiņa politiku un pat ārpolitiku. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvijas stratēģija lielā mērā veidojās, ņemot vērā Lemberga ieskatus. Tas nav kompliments viņam, bet gan reālā situācija vietējā politikas meinstrīmā vairāk nekā divdesmit piecu gadu garumā.
Ventspils brīvostas valdē Lembergu iesaukuši par Tēti. Tāda aziātiski godpilna attieksme valstī ar tiešajām parlamenta vēlēšanām, toleranci un pilsoniskajām brīvībām varētu šķist unikāla, fantastiski nepareiza — kā komunists, kurš vadīja postas pilsētas komiteju, pēdējo 30 gadu laikā pamanījies saglabāt un paplašināt varu? Kā var notikt kaut kas tāds, lai arī jau sen esam ES un NATO dalībvalsts? Te nu bija — tā patiešām ir. Un runa nav par rietumnieciskajām vērtībām, bet gan par politiķa personību.
"Man ir daudz amatu un sasniegumu: kopš 1991. gada — Ventspils mērs, vadu tranzīta biznesa asociāciju, esmu Ventspils brīvostas valdes loceklis. Vēl figurēju krimināllietās, kurās pret mani nav un nevar būt apsūdzību. Taču pirmām kārtām esmu Latvijas pilsonis un patriots," — saka Lembergs.
Lembergs ir kā matadora sarkanais apmetnis koridā starp mūsdienu jaunajiem politiķiem, kuri cenšas iegūt uzticību, piemēram KNAB bijušie darbinieki — Juta Strīķe un Juris Jurašs. Jutu bērnībā un jaunībā sauca par Aņu Potapovu, un, izņemot virkni skandālu KNAB, viņa ir pazīstama ar to, ka dienesta pienākumu izpildes laikā Rīgas lidostā aizturēšanas brīdī iekodusi sīkam kontrabandistam.
Kļuvusi par Rīgas domes deputāti, Strīķe un viņas "Jaunā konservatīvā partija" savam krustakaram izvēlējās ne vairāk, ne mazāk kā visu Latvijas korupciju. Nu, bet Aivars Lembergs no jauna ir Tēvijas un Brīvības galvenās nelaimes lomā.
13. jūlijā pie Latvijas Ģenerālprokuratūras aptuveni 700 JKP aktīvistu organizēja piketu ar nosaukumu "Korupcija ir vēzis". Ļoti līdzīgi Krievijas Korupcijas apkarošanas biroja un Alekseja Navaļnija tehnoloģijām.
Oligarhu lieta bez oligarhiem un lietas
Preses konference viesnīcā Radisson Latvia bija veltīta kārtējai melnā PR kampaņai, kurā, pēc Lemberga domām, izmantoti skeleti, kas izvilkti no veca putekļaina skapja un mazliet apslaucīti.
Tālajā 2010. gadā A.L. un A.Š. sarunājās kādā citā viesnīcā — Rīdzenē, par to, ko varētu izdarīt ar Latviju. Sarunas noklausījās un ierakstīja. Ieraksts kļuva par tā saucamās oligarhu lietas, kas, starp citu, slēgta, ņemot vērā nozieguma sastāva trūkumu — lieta sabruka, taču no tās fragmentiem noslaucīti putekļi un tā no jauna strauc sabiedrību.
Žurnāla "Ir" redaktore Nellija Ločmele uzskata, ka A.L. un A.Š. ir Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers. Pēc viņas vārdiem, no viņu puses skan nebijuši izteikumi par valsts politiskajām un ekonomiskajām reformām. "Ir" rīcībā esošie dati liecina, ka Ventspils mērs piedāvā "caurumus sociālajā budžeta finansēt no pamata budžeta".
Tāpat A.L. bez mazākās cieņas pret Ministru kabinetu mierīgi spriež, ka viņš nevarot pieļaut to, ka viņu saistītu ar pašreizējo valdības politiku. Runa ir par eirocentrista un Angelas Merkeles mācekļa Valda Dombrovska valdīšanas periodu, kurš patlaban ieņem eirokomisāra amatu.
Preses konferencē Lembergs paskaidroja, ka viņu tas viss izklaidējis un zināmā mērā pat nācis par labu, taču pilnu ieraksta atšifrējumu viņš nav lasījis. Ekspertīzei neizdevās noskaidrot, vai A.L., A.Š. un citi slepeno pasēdēšanu figuranti ir Lembergs, Šlesers un tā tālāk.
"Es vairākas reizes tikos ar Aināru Šleseru viesnīcā Rīdzenē, taču neatceros, ka mēs būtu apsprieduši ietekmes jautājumus. Dodiet man sarunas atšifrējumu un ekspertu slēdzieni. Tad arī jautājiet, ko jūs no manis gribat dzirdēt," — teica žurnālistiem Lembergs. Un aizbrauca mājās — uz Kurzemi.
Ventas Džamahirija
Kas tālāk? Nekas — viss ir tāpat kā agrāk. Krievijas grupas "Nočnije snaiperi" dziedātājai Diānai Arbeņinai līdzīgā Juta Strīķe var samierināties ar kārtējo fiasko savā karjerā — elektorāts uzticas Lembergam, nevis naivajiem jaunajiem konservatoriem no Rīgas domes opozīcijas.
Tētis atkal ir uzvarējis. Vai tad maz varēja būt citādi? Kopš hercoga Jēkaba laikiem Kurzemē nav bijis tādas stabilitātes kā Aivara Lemberga laikā.
Līdzīgas lietisķās īpašības bija arī ļoti autoritāram politiķim — sociālistam no arābu labklājības etalonvalsts, Lībijas. Džamahirijas Brālīgā līdera lomā Muamars Kadāfi no 1969. līdz 2011. gadam vadīja valsti, kurā benzīns maksāja 4 centus par litru, bija bezmaksas mājokļi, medicīna un izglītība. Četrdesmit gadu laikā pulkvedis Kadāfi pārdzīvoja desmit cietsirdīgus atentātus, līdz nežēlīgais pūlis viņu saplosīja dzimtajā Sirtā pēc starptautiskās militārās intervences sākuma.
Lemberga dzīve ir daudz mierīgāka nekā lepnajam, viņsaulē aizgājušajam Lībijas lauvam. Mērs ir pārdzīvojis virkni nesekmīgu uzbrukumu savam amatam no dažādām pusēm — no Sorosa fonda līdz Zatleram, pasēdējis cietumā sakarā ar vēlāk slēgto korupcijas krimināllietu, un līdz pat šim laikam joprojām ir politisko uzbrukumu mērķis.
Pašvaldības partijas "Latvijai un Ventspilij" līderim, kurš nesenajās vēlēšanās saņēma 62,13% balsu, pilsēta jau sen ir kļuvusi par maza. Droši vien arī visā Latvijā viņam plašuma nepietiek. Republikai izdevies saglabāt labākas attiecības ar Krieviju nekā tās kaimiņiem — Lietuvai un Igaunijai. Un tā ir tranzīta loģistika 8% apmērā no Latvijas IKP. Latvijas pieņemamie ekonomiskie sakari ar Maskavu lielā mērā ir nelielās, tīrās pilsētiņas mēra personīgais nopelns — viņš ieņem arī Latvijas tranzīta biznesa asociācijas prezidenta posteni. Atgādināšu, ka ik dienas vismaz 7 dzelzceļa sastāvi no Krievijas un 14 — no Baltkrievijas ved kravas no Krievijas. Tas Latvijai ir galvenais, viss pārējais — pīšļi.
Protams, būt pirmajam gallu ciemā ir vienkāršāk nekā impērijas cēzaram. Tīrā, labi koptā pilsētiņa ar mākslinieciskajām govīm, kuģīti "Hercogs Jēkabs", ziedu dobēm un par "Lemberga cepuri" iedēvēto velotreku ir ļoti simpātiska. Tāpat kā paša Lemberga ironija, kurš, pretēji citām amatpersonām, nezaudēja pašcieņu pat cietumā.
Mazajā Ventspilī nepamet sajūta, ka darīt labu savai pilsētai un valstij spēj tikai īsts cilvēks. Un tāpēc viņu sauc par Tēti.
