Oficiālā statistika liecina, ka divi miljoni poļu dzīvo un strādā ārvalstīs, taču pie tam prognozes rāda, ka šogad ekonomiskā izaugsme valstī sasniegs 3,5%. Polijas paradoksa nianses pēta franču izdevuma Le Monde komentētāja Marī Šarela. Materiālu pārpublicējis portāls InoSMI.
Izrādās, patlaban Polijā dzīvo vairāk nekā miljons ukraiņu ar pagaidu darba atļauju, 116 tūkstoši saņēmuši uzturēšanās atļauju. Kopš 2013. gada viņu skaits pieaudzis seškārt.
"Ukraiņu migrācija uz Poliju nav jauna parādība, taču cīņas (situācija Donbasā — red.) un tām sekojošā recesija to ir pastiprinājusi," — skaidro imigrācijas speciāliste Marta Jaroševiča no valsts finansētā Austrumu pētījumu centra.
Daudzi pastāvīgi braukā no vienas valsts uz otru. Polijā ukraiņi "pa kluso" paraksta īstermiņa līgumus lauksaimniecības nozarē un rūpniecības jomās, kur augsta kvalifikācija nav nepieciešama.
Aprīlī Polijā bija zemākais bezdarba līmenis pēdējo 25 gadu laikā — tikai 4,8%, un, pēc oficiāliem datiem, nodarbinātība valstī ir pilnīga. Pie tam darbaspēka trūkums, kas jūtams galvenokārt rūpniecībā, tikai ceļ algas augšup. Pēc Eurostat datiem, pirmajā ceturksnī darba samaksas apmēri Polijā ir pieauguši par 2,7% (eirozonā — 1,5%). Kopš 2010. gada algas pieaugušas par 20%.
"Jaunākās aptaujas liecina, ka 30% vidējā un mazā biznesa uzņēmumu neizdodas atrast darbiniekus, it īpaši, ja runa ir par zemas kvalifikācijas darbu, — atzīmē kadru aģentūras Work Service direktors Macejs Vituckis. — Bez ukraiņiem dažām nozarēm klātos grūti."
Tomašs Janiks, ražotnes īpašnieks Krakovas apkaimē, atzīst, ka seši no 35 viņa darbiniekiem ir kvalificēti strādnieki no Ukrainas.
"Manā bērnībā šeit bija tikai magoņu lauki, — viņš stāsta, norādot uz sava uzņēmuma Expert Alu darbgaldiem, ar kuru palīdzību tiek ražoti fasādes apdares materiāli. — Bija ļoti grūti sameklēt puišus apkaimē, un mēs sākām skatīties pāri robežai."
Viņam piebalso Rafals Karolčuks, kura uzņēmums nodarbojas ar puspiekabju montāžu: "Mūsu darbinieku vidū gandrīz 10% ir ukraiņi." "Mēs smagi cīnāmies ar konkurentiem ne tikai par pārdošanas apjomiem, bet arī par darbiniekiem, — viņš stāsta. — Zināmā mērā ukraiņi aizvieto uz Londonu un Berlīni aizbraukušos poļus."
Tas ir Polijas galvenais paradokss, kuras iedzīvotāju skaits patlaban sasniedzis 38,4 milj. cilvēku.
Kad valsts ieguva neatkarību un 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā, miljoniem cilvēku sakravāja čemodānus un devās uz rietumiem labākas dzīves meklējumos. Oficiālie dati liecina, ka ārvalstīs tagad dzīvo vairāk nekā 2 miljoni poļu. Emigrācija saasina darbaspēka trūkumu, tomēr ekonomikas izaugsme šogad sasniegs 3,5%.
No 11. jūnija ukraiņi, kas saņēmuši biometrisko pasi, var trīs mēnešus uzturēties ES valstīs bez vīzas. Šis apstāklis satrauc poļu vidējo un mazo uzņēmumu īpašniekus.
"Viņi baidās, ka ukraiņi to izmantos, lai dotos uz Vāciju, kur algas ir lielākas," — skaidro Macejs Vituckis.
Taču paši darbinieki tā nedomā.
"Jebkurā gadījumā būs vajadzīga darba atļauja. Un poļu kultūra ir tuvāka mūsējai — te mēs jūtamies kā mājās," — apgalvo, piemēram, 29 gadus vecais mehāniķis Aleksejs no Ļvovas, kurš pašlaik strādā automašīnu darbnīcā Polijas galvaspilsētas piepilsētā.
Šajā izteikti viendabīgajā valstī kultūru saikne ir viens no argumentiem, ko (vairāk vai mazāk godīgi) izmanto ultrakonservatīvā valdība, lai attaisnotu ukraiņu uzņemšanu un nepatiku pret bēgļiem no Sīrijas. 13. jūnijā Eiropas Komisija uzsāka procedūru pret Poliju, kura līdz ar Ungāriju un Čehiju atsakās piedalīties Eiropas bēgļu pārdales programmā.
