Tas noteikti izskatījās episki: četri Lietuvā dislocētie vācu karvīri sarīkoja kautiņu Jonavā un nokļuva slimnīcā. Viņi bija tērpušies civilā un, spriežot pēc visa, bija "atvaļinājumā".
Šis incidents nebūtu uzmanības vērts, ja tas būtu izņēmums, rets gadījums, taču ne — tas ir tikai viens ķēdes posms. Ārvalstu karavīri republikas teritorijā neuzvedas tā, kā pienāktos.
Atmiņā ataust, piemēram, incidents, kas notika februārī Klaipēdā — pieci čehu karavīri, arī tērpušies civilā, agresīvi pieprasīja ielaist viņus naktsklubā. Skaidra lieta — viņi bija piedzērušies. Vēlāk šos nedrosmīgos "antišveikus" nosūtīja mājup, uz Čehiju.
Savukārt pērnā gada maijā amerikāņu kareivji — in God they trust — pat norāva Lietuvas karogu no prokuratūras ēkas Kauņā un apgānīja to. Citi amerikāņu karavīri piedzērušies sarīkoja īstu grautiņu Druskininku akvaparkā.
Interesanti, ka sods, ko saņēma visi šie brašie puiši, bija mīksts, dažkārt tā pat nemaz nebija.
Vai esam dzirdējuši par visiem tāda veida gadījumiem? Tie tiek rūpīgi slēpti un publiskoti tikai gadījumā, ja atbalss ir tik skaļa, ka to vairs nevar "aizmālēt".
Tie nepārprotami rāda, kāda ir "brašo puišu" attieksme pret vietējiem, it īpaši pret meitenēm. Galvenais — ko viņi domā par Lietuvu. Ir tāds īss teiciens: "Nav jau savējais, nav žēl".
Tam ir teicami apraksti pasaules literatūrā — gan Remarka un Cveiga vai tā pata Hašeka darbos. Vienkārši izsakoties, svešas valsts teritorijā karavīri iztrakojas. Apkārt viņiem nav priekšpostenis, nav aizsardzības vai labklājības objekts — te ir iespēju un kārdinājumu poligons.
Tā var uzvesties, ja sevi uzskati par labāku nekā apkārtējie. Re, te nu tu esi — tāds lepns, kārtīgi pašūtā bundesvēra formastērpā, un meitenes met tev ziedus pie kājām.
Ko visi šie karavīri dara Lietuvā? Kāda loma viņiem atvēlēta? Kā uzvedas? Kā izturas pret vietējiem? Vai nav manāmas klasiskas okupācijas pazīmes, kad "visi skuķi ir mūsējie" un medu var dzert tā, ka pa ūsām tek un mutē tiek?
Taču tā vēl ir tikai pusbēda. Tāda uzvedība tikai ilustrē sižetu, kura ietvaros draudu gadījumā valsti, tās intereses un drošību var norakstīt izdevumos. Par to var pat nešaubīties.
Sauksim lietas īstajos vārdos. Ārvalstu kareivji — čehi, amerikāņi, vācieši — atrodas Lietuvas teritorijā tikai tāpēc, ka tā ir vairogs, it kā pret Krievijas draudiem. Tā ir pašu karavīru versija. Cits variants: tas ir viens no placdarmiem uzbrukumam Krievijai.
Pie tam pašai Lietuvai nav izvēles — valsts un tās tauta cietīs abos gadījumos. Tikai iznāk, ka daži lietuvieši cieš jau pirms aktīvajām darbībām — ne cīņu, bet parastas, sadzīviskas nekaunības dēļ.
No vēstures mācību grāmatām es atceros, ka Lietuva ir valsts ar lielām tradīcijām, valsts, kas pelnījusi ko vairāk kā bufera zonas lomu lielo bosu spēlē. Lietuviešiem raksturīga spilgti izteikta pašcieņa. Tā ir ļoti nozīmīga īpašība, īsts talismans individuālās un nacionālās identitātes saglabāšanai.
Taču it nemaz neesmu pārliecināts par to, ka ārvalstu militārais kontingents Lietuvas teritorijā palīdzēs saglabāt šo identitāti, it īpaši, ja tajā pagadījušies ne īpaši godājami savu tautu pārstāvji. To mēs redzam paši savām acīm, lai kā mūs barotu ar stāstiem par savstarpēju cieņu, rietumu vērtībām un līdztiesību. Kā jau parasti, darbi ir daiļrunīgāki nekā vārdi.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.