RĪGA, 7.maijs – Sputnik. Lusija Flečere laimēja 200 mārciņas ceļojumu eseju konkursā, pastāstot par to, kā viņa pavadīja nakti Latvijas galvaspilsētā, raksta The Telegraph.
Automātiskās durvis atvērās par trim ceturtdaļām, un mūs sveicināja auksts gaiss. Aukstā, bargā Rīgas seja parādījās, pusnakts zvaigznēm zaigojot, līdz mēs ieraudzījām klusās ielas un laukumus. Neparastas laternas apgaismo ielas, un nakts klejotāji slēpjas ēnās.
Tā bija mūsu pirmā nakts Rīgā, un mēs bijām modri. Nepazīstama valoda, nepazīstama pilsēta un nepazīstamas ielas, pa kurām mēs piesardzīgi ejam: ielūkojamies aiz stūra, skatāmies uz vāji apgaismotajām ēkām un nejauši attopamies plašos laukumos, kas krāšņi izaug no šaurajām ieliņām.
Atstājot kartes kabatās, mēs drosmīgi un varbūt naivi dodamies pa Vecrīgas akmeņainajām ielām, pārsteigti paceļot galvas, lai labāk saskatītu neparastās mājas. Tad mēs apstājamies pafotografēt, un, un dzirdam, kā mums tuvojas soļu atbalss, kura atskan no nelīdzenajām sienām kā tenisa bumbiņa.
Ātrs skatiens, un nekā. Varbūt izlikās. Panikas brīdis. Mēs esam apmaldījušies šajā labirintā un neatradīsim ceļu atpakaļ. Pēc dažām sekundēm, kad soļi noklusa, un atkal iestājas klusums, no miglas gluži kā spoks parādās večiņa. Viņa apstājas un skatās uz mums. Un skatās. Un turpina skatīties veselu mūžību.
Varbūt mēs kaut ko ne tā darām? Iegājām kaut kur ne tur? Es cenšos neskatīties viņas acīs. "Ne ar vienu nestrīdies, un nekādā gadījumā nerunā ar svešiniekiem," — skan manās ausīs mammas balss.
Bet večiņa izskatās miermīlīga. Kamēr mēs domājam, vai mums nevajadzētu bēgt, sirmgalve aizskar manas draudzenes roku, un viņa izbijies atsprāgst atpakaļ. Večiņas seja gandrīz nav saskatāma: tā saplūst kopā ar ziedainām šallēm un lakatiem, kurās viņa ir ietinusies.
Es skatos uz draudzeni, viņa skatās uz mani. Večiņa atkal pieskaras viņas rokai, pēc tam ar galvas kustību viņa norāda uz augšu, bet viņa ir tik stipri ietīta, ka grūti teikt, ko tieši viņa dara. Tāpēc es vienkārši skatos uz augšu.
Un tur es redzu, kā virs Doma baznīcas peld zaļas gaismas liesmas. Virs mūsu galvām dejo un atspīd ziemeļblāzma.
Večiņa skatās uz mums ar zinošu smaidu. Viņa zina, ka ir izdarījusi labu lietu. Mūsu acis aiz laimes staro.
Mēs smaidām un pateicīgi mājam ar galvu. Un viņa lēnām sāk attālināties, turpinot savu ceļu.
Viņa pazūd nakts tumsā gandrīz tikpat ātri, kā no tās iznira.
Rīga, tu atkausēja mūsu aukstās, aizdomu pilnās sirdis.
