Čehija norādījusi, ka jau ir pieņēmusi divpadsmit migrantus un citus neuzņems – to paziņoja republikas iekšlietu ministrs Milans Hovanecs. Starp citu, runa ir par mazāk nekā simto daļu kvotas – 1600 cilvēkiem, ko tai atvēlēja Eiropas Savienība, norāda publicists Viktors Marahovskis.
Aina ir sekojoša. Nesen Eiropas Komisija (proti, Eiropas centrālā valdība), kā rutīnu preses relīzi publicējusi oficiālu brīdinājumu ES austrumu dalībniekiem, kurā cita starpā teikts: "ja dalībvalstis tuvākajā laikā neuzsāks aktīvāku migrantu pārvietošanu, Eiropas Komisija bez svārstīšanās izmantos savas pilnvaras".
Rietumeiropas valstis (piemēram, Luksemburga un Portugāle) centīgi pieņem "savus" bēgļus, bet, piemēram, Horvātija un Bulgārija to dara "ļoti ierobežoti", Polija un Ungārija vispār atsakās piedalīties šajā programmā. Pie tam sadalīti tikai 16 tūkstoši cilvēku – mazāk kā 1% migrantu viļņa, kas pārklāj Eiropu kopš 2015. gada.
Tagad tā saucamās Višegradas grupas valstīm: Čehijai, Slovākijai, Ungārijai un Polijai nāksies izvēlēties. Tām vai nu ātri un savlaicīgi jāpieņem atvēlētie bēgļi, vai jāsaņem sods par vispārējo Eiropas normu nepildīšanu.
Atbildē Čehijas iekšlietu ministrs Milans Jovanecs paziņojis, ka viņa valsts labāk samaksās attiecīgo soda naudu, nevis pieņems vēl kādu. Pēc viņa prognozēm, sods sagaidāms aptuveni rudenī, tomēr Čehija tam ir gatava.
… un lūk, kas patiešām ir interesanti, mīļie lasītāji.
Pat tad, ka pusotru miljonu "sabraukušo" plānā kārtiņā "izsmērēt" pa Austrumeiropu, migrantu skaits šajās valstīs tik un tā būtu pavisam niecīgs salīdzinājumā ar šo cilvēku skaitu Rietumeiropā.
Tāpēc rietumvalstis, kā noprotams no Eiropas Komisijas nervozā toņa, nevar saprast, kāpēc austrumeiropieši klīrējas un negrib pieņemt saujiņu migrantu.
Man ir versija. Izklausās dīvaini, taču atbilde uz jautājumu "Kāpēc viņi pretojas?" slēpjas mūsu valstī.
Lieta ir sekojoša. Politiskos režīmus, kas valdīja Austrumeiropā (t.i., kādreizējā padomju blokā un Dienvidslāvijā), ir jādefinē kā "ksenofobas demokrātijas". Tās ir smags vēstures mantojums. Kā atceramies, tikai pirms kādiem četrdesmit gadiem sociālistiskajās valstīs valdīja oficiāls internacionālisms, visi cilvēki bija brāļi, un par īsto cīņu tika uzskatīta pasaules konfrontācija starp darba ļaudīm un ekspluatatoriem.
Ar oficiālo ideoloģiju cīnījās jaunās demokrātiskās kustības no Baltijas līdz pat Balkāniem. Rietumi un it īpaši Rietumeiropa, kā mācēja, atbalstīja šīs kustības.
Tā kā internacionālismu "uzspieda krievi", un tas bija viens no komunistiskās ideoloģijas elementiem, cīņa ar komunismu pārvērtās par nacionālistisko cīņu.
Kad sociālistiskie režīmi sāka ļodzīties un krist, to vietā nāca, maigi izsakoties, dziļi nacionāli režīmi. Rietumi ne tikai nepievērsa tam uzmanību, bet gan aktīvi sekmēja šo procesu.
Lai droši nošķirtu postsociālistiskās valstis no "krievu civilizācijas", bija jāaizstāj tās uzspiestais globālais pasaules uzskats ar gluži provinciālu uzskatu.
Internacionālismu nomainīja "skats uz pasauli pa žoga šķirbām". Tika izbakstītas "komunismā cietušās tautas vēsturiskās sāpes". Austrumu valstīs pēc viena parauga tika štancēti "nacionālās atmiņas institūti" (tādi šodien ir gan Latvijā, gan Polijā, pat Ukraina pēc demokrātisko spēku uzvaras ar lielu aizkavēšanos uztaisīja sev tādu iestādi) – veselas sliktu atmiņu impērijas, kas sakrāja liecības par sarkano noziegumiem pret "nacionālajām vērtībām". Nu, un tā tālāk.
Pie viena austrumeiropiešu kolektīvajās smadzenēs tika iefiltrēta doma par to, ka patiesībā viņi nekad nav piederējuši pie "krievu" pasaules – neeiropeiskajiem mongoļu-tatāru plītniekiem. Gluži pretēji, viņi vienmēr piederējuši īstajai, mājīgajai, jaukajai Eiropai ar dārgu santehniku un tīrām ielām. Viņi ir baltie cilvēki, atšķirībā no austrumu auseņu nēsātājiem. Vienkārši krievu komunistu okupācijas dēļ viņi atpalikuši no saviem rietumu brāļiem, bet važas ir sarautas, un drīz "pie mums būs kā Beļģijā".
Rezultātā jaunā gadsimta sākumā izveidojās sava veida "Eiropas dubultā morāle".
Rietumeiropa aktīvi ieviesa pie sevis toleranci un multikultūru, vienlaikus ļaujot ES austrumos plaukt atklāti ksenofobam teorijām un praksēm. Pilsonības atņemšana "krieviem" Baltijā, "krievu"pieminekļu nojaukšana Polijā, etniskās tīrīšanas Horvātijā – viss, kas ir neiespējams Rietumos, tika atļauts Austrumos. Jo nodrošināja drošu konfrontāciju ar PSRS mantinieci – Krieviju.
Pašlaik Eiropa "bauda" savas visatļautības sekas. Austrumeiropas nacionālās idejas pamatā ir mīts "mēs esam baltie cilvēki – ne tādi kā tie tur, Austrumos". Tikmēr Rietumu apziņā nav principiālās starpības starp "sabraukušajiem" bulgāriem un "sabraukušajiem" pakistāniešiem. Gan vieni, gan otri ir otrās šķiras cilvēki, turklāt ne jau kaut kādu rasu pazīmju dēļ. Viss ir vienkārši: viņi ir vienādi nabagi, vienādi mežonīgi, vienādi melno darbu strādnieki.
Šī starpība uztverē ir bijusi vienmēr, vienkārši līdz šim laikam divas Eiropas pasaules nekrustojas reālajā pasaulē.
Tagad tās ir satikušās.
Šodien Rietumi dusmojas un nesaprot: kāpēc "valstis – migrantu eksportētājas" pēkšņi negrib, pat par naudu, pieņemt citu valstu eksportētos pilsoņus? Kas nav kārtībā?
Arī Austrumeiropa dusmojas un nesaprot: viņi ir iztērējuši tik daudz spēku un gadu desmitus, lai izārstētos no totālā internacionālisma sekām, un kļūt par "baltajiem cilvēkiem". Un tagad viņiem šo internacionālismu atkal varmācīgi uzspiež – pie tam vēl kaut kādu neskūtu tumšādainu citticībnieku formā, ar kriminālām manierēm un necieņu pret viņu "baltajām" Eiropas vērtībām.
Tā kā sākotnēji "ksenofoba demokrātija" tika ieviesta Austrumeiropā efektīvai cīņai pret "krievu komunismu", šķiet, mūsdienu austrumeiropiešu dumpī pret imigrantiem atkal esam vainīgi mēs – krievi.
Galu galā, ja jau mēs esam vainīgi pie visa, kāpēc tad ne arī šeit?
