Pārlapojot šo "literāro"darbu, paši no sevis prātā nāk pazīstamās dziesmas vārdi: " Un es nezinu starp zemēm simtām, Kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs…" Patiešām, vai ir vēl kāda valsts, kuras pretizlūkošanas dienests ik gadus laiž klajā vēstījumus tautai un pasaulei? Pie tam tas nav nekāds sauss ciparu un faktu apkopojums, tā ir literatūra, kurā specdienestu dzejnieku un rakstnieku fantāzija ceļas spārnos stingri nospraustos valsts galvenā ienaidnieka meklējumos. Par šiem jautājumiem spriež Vladimirs Barsegjans.
Runas par to sākas jau no pirmajām rindiņām. Tas ir liels, biedējošs, spējīgs iekļūt katrā spraudziņā. Ienaidnieka vārds — Krievija. Tai veltīta visa pirmā izlases nodaļa, kam dots nosaukums "Konstitucionālās iekārtas aizsardzība". Pat nedomāju mēģināt saskaitīt, cik reizes ikgadējā izdevuma lappusēs minēti divi vārdi — "Krievija" un "Kremlis". Nākamreiz, ja radīsies iecere ietaupīt laiku izdevuma autoriem, iesaku rakstīt tikai abus šos vārdus.
Spriežot pēc tā, kas rakstīts izdevumā, Krievija visus savus spēkus velta Igaunijas sagraušanai, Krievijas izlūkdienests vai plīst aiz intereses par Igaunijā notiekošajiem politiskajiem procesiem, Igaunijas bruņotajiem spēkiem un valstī dislocēto NATO militāro kontingentu.
Krievijas ļaunprātīgā interese par Igauniju plešas vēl tālāk, tāpēc Krievijas specdienesti, pēc igauņu pretizlūkošanas dienestu domām, savā darbā izmanto netradicionālas metodes… Tiesa, nekas gan nav teikts par to, kas tās par metodēm, taču pēc šīs frāzes seko stāsti par tiesībsargājošajām organizācijām, žurnālistiem, kuri sadarbojas ar Krievijas plašsaziņas līdzekļiem, Krievijas tautiešu organizācijām. Šīm frāzēm vajadzētu pamudināt parastos Igaunijas iedzīvotājus apzināties, kas sekmē ienaidnieku ietekmes izplešanos.
Pēc Igaunijas pretizlūkošanas dienestu domām, šīs personas esot Krievijas specdienestu darbības instrumenti, un tām jārada tādi dzīves apstākļi, lai rastos vēlēšanās mainīt dzīvi, pārcelties uz citu ģeogrāfisko telpu. Viņiem bezbailīgi stājas pretī igauņu "apmetņa un kinžala bruņinieki" un sauc palīgos sabiedriskās aprindas.
Pie tam nevienam nerūp fakts, ka aiz literārās izdomas slēpjas atklāti meli, visīstākā šantāža un iebiedēšana, ka tieši pretizlūkošanas dienesta literātu darbības apdraud Igaunijas Konstitūciju un demokrātiju, pārkāpj svēto nevainības prezumpcijas principu. Taču baismīgākais ir tas, ka daļa sabiedrības to uzskata par pašsaprotamu un nenosodāmu lietu.
Diezin vai kāds no grāmatas autoriem pats tic uzrakstītajam, tomēr viņi pilda uzdevumu, ko nospraudusi valsts politiskā elite — tā miera un labu kaimiņattiecību cietā priekšroku dod ieroču žvadzināšanai un konfrontācijai. Pat domāt negribas par to, pie kā tas viss varētu novest.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
