Atklāti sakot, par tādu rajonu pats uzzināju pavisam nesen, lai arī jau ilgus gadus dzīvoju netālu. "Pleskodāles" nosaukums rīdzinieku dzīvē parādās reti. Un tomēr lielākā daļa galvaspilsētas iedzīvotāju tajā ir bijuši, vienkārši daudzi nav dzirdējuši pašu nosaukumu.
Dzīve sit augstu vilni
Neapšaubāmi, vislabāk pazīstamā vieta Pleskodālē ir Jūrmalas šoseja. Jā, pareizi, tas ir rajons, kas robežojas ar Mārupes ciemu. Kad braucat uz jūras pusi pa Kārļa Ulmaņa gatvi, šoseja no Liepājas ielas krustojuma līdz pagriezienam uz lidostu ved tieši pa Pleskodāli. Vasarā, it īpaši siltās brīvdienās te veidojas tādi sastrēgumi, ka tajos var vairāk nekā stundu nostāvēt.
Starp citu, man šķiet, daudzi (varbūt tieši sastrēgumos stāvot) ir pievērsuši uzmanību nelielai metāla skulptūrai – trim Mēbiusa lentēm Jūrmalas šosejas un Lielirbes ielas krustojumā. Varbūt kādam nav zināms, ka objekts te uzstādīts par godu Rīgas 800. gadskārtai; to pat sauc "Rīgai 800". Trīs savērpušies metāla gredzeni pārsniedz cilvēka augumu. Atkarībā no skata leņķa, tie veido te astotniekus, te – nulles. Atgādināšu, ka 800 gadu jubileju Rīga svinēja 2001. gadā.
Daudziem labi pazīstams arī viens no lielākajiem tirdzniecības centriem Rīgā – Spice, kur atrodami gan apģērba, apavu, mēbeļu, elektronikas un citu dzīvei nepieciešamu priekšmetu veikali, gan arī restorāni, skaistumkopšanas saloni un pat boulings. Te vienmēr drūzmējas cilvēki, un, piemēram, decembrī, Jaungada priekšvakarā es pats cenšos tur pat neparādīties – tāds pūlis var pat kājām samīdīt.
Jūrmalas šosejas abās pusēs atrodami arī citi lieli tirdzniecības centri: vairāki autosaloni, produktu un celtniecības supermārketi. Tātad Pleskodāle ir aktīvi iesaistījusies pilsētas ikdienā, lai arī zināmā mērā — inkognito.
Divi torņi
Rajona dziļumā ir daudz klusāk. Pleskodāle tiek uzskatīta par visai prestižu rajonu: lielāko daļu dzīvojamā masīva te veido privātmājas ar dārziem, pie tam lielākoties mājas izskatās pietiekami respektabli. Vasarā ir ļoti patīkami pastaigāties pa klusajām zaļajām ieliņām. Vietumis manāmas arī pelēkās "hruščovkas" un vēlākajā padomju periodā celtās daudzdzīvokļu mājas, taču to skaits Pleskodālē ir neliels.
Pleskodāles arhitektūras "zemā auguma" (ne vairāk kā pieci stāvi) dēļ acīs īpaši krīt abas dzīvojamā kompleksa Panorama Plaza augstceltnes. Viens zaļibaltirudais tornis slejas 27 stāvu, otrs – 32 stāvu augstumā. Abas ēkas ir labi saskatāmas un galvenajiem skatu laukumiem Rīgā.
Jāsaka gan, ka 2004. gadā uzsāktais projekts paredzēja četru debesskrāpju būvi, tomēr 2008. gada krīzes laikā jaunbūve apstājās un kopš tā laika vairs nav atsākta. Pēdējo reizi Panorama Plaza ziņās parādījās 2013. gadā, kad komplekss tika pārdots kādai struktūrai no Krievijas. Jaunie īpašnieki paziņoja, ka plāno pabeigt iesākto projektu, un ar to pašu jautājums apklusa. Trešās augstceltnes nepabeigtā ēka joprojām bojā ainavu ar savu 16 stāvu aklajiem logiem, bet ceturtā pat nav uzsākta, un tās vieta pamazām aizaug ar nezālēm un bērziņiem.
Amerikas gabaliņš
Tuvāk Jūrmalas šosejai slejas ASV vēstniecība Latvijā. 2011. gadā tā pārcēlās uz Pleskodāli no centra, kur aptuveni 20 gadus aizņēma veselas trīs ēkas: Smilšu ielā, Krišjāņa Valdemāra ielā un Raiņa bulvārī. Joprojām nav zināms, kāpēc amerikāņiem ievajadzējās pārcelties, taču centrā viņi nomāja telpas no valsts uzņēmuma, bet tagad dzīvo paši uz savas zemes: vēstniecība izpirka zemes gabalu 4 ha platībā līdzās Jūrmalas šosejai.
Agrāk, kopš XIX gs. vidus šeit atradās bērnu izglītības iestādes. Sākumā tā bija baznīcas skola, pirmās republikas laikos – internāts grūti audzināmiem pusaudžiem, pēc tam kādu laiku te bija militāra iestāde. Padomju laikā šeit iekārtojās bērnu nams un internātskola, kam turklāt piederēja plaša lauksaimniecības teritorija: siltumnīcas, augļu koku dārzs, telpas mājputniem un mājlopiem.
Tagad visas šīs zemes aizņem ASV vēstniecība. Tās ēku kompleksu amerikāņi uzcēla no pašiem pamatiem. Celtniecība ilga trīs gadus. Piekļuve teritorijai, protams, ir slēgta.
"Projektu, tehniskā, arhitektūras un tamlīdzīgi dati ir slepeni. Zināms tikai, ka objektā, kura platība ir 8346 kvadrātmetri, ieguldīti 96 miljoni dolāru (46,5 miljoni latu)," – pēc jaunās vēstniecības atklāšanas rakstīja "Bizness&Baltija".
No ārpuses vēstniecību iejož augsts gaišpelēks metāla žogs. Tam cauri viss ir labi saskatāms, taču nekā skatāma nav. Zemas dzeltenas taisnstūra formas ēkas, īsi nopļauti klusi zālāji, pustukša autostāvvieta, daži bērziņi. Akurāti un garlaicīgi. Vēstniecībā strādā aptuveni pusotrs simts cilvēku, taču tās dzīve ir no svešām acīm slēpta, domājams, kaut kur šo dzelteno ēku dzīlēs.
Kā bija un kā ir
Ar lieliem dabas objektiem rajons palepoties nevar, ja nu tikai ar nelielo Šampētera mežu, kas agrāk piederēja Šampētera muižai.
Tam līdzās, apmēram tur, kur tagad ir Zolitūdes un Šampētera ielu krustojums, līdz XX gs. vidum cēlās paliels kalns. Tā virsotnē bija uzstādīts meteoroloģiskais tornis, un vietējie iedzīvotāji ziemā te vizinājās ar slēpēm. Tagad vieta ir līdzena, un te uzcelta Rīgas lidostas viesnīca.
Iepretim "Spicei" plešas vēl viens "zaļš masīvs" – Pleskodāles kapi. Tie ir vieni no tā saucamajiem daļēji slēgtajiem kapiem – apbedīšana iespējama tikai ģimenes vietās, jaunu iegādāties būs pagrūtāk. Pleskodāles kapos atrodas arī Lielajā Tēvijas karā bojāgājušo karavīru brāļu kapi. Tos izceļ obelisks un 173 piemiņas zīmes. Uz dažām norādīti vārdi, uz citām – tikai iniciāļi. Uz trim redzamas pat fotogrāfijas.
Interesanta vietiņa ir noslēpusies starp privātmājām un dārziem aiz "Spices": Astras ielā ir skulptora Kārļa Zemdega māja. Jānim Rainim veltītā pieminekļa Esplanādē autors dzīvoja un strādāja šajā mājā vairāk nekā 20 gadus – līdz pat savai nāves dienai 1963. gadā. Pēc tam savrupmāja tika nodota Latvijas Mākslas akadēmijai. Kam šī oranžā divstāvu ēka ar milzīgajiem logiem pieder tagad – nav zināms. Vārti ir slēgti, plāksnīte brīdina par niknu suni. Pagalmā man izdevās saskatīt vairākus akmens krūšutēlus, taču nezinu gan, kas tos radījis.
Laucinieciska bezrūpība
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka "Pleskodāles" nosaukums ir saistīts ar Pleskavu.
Patiesībā rajona nosaukums cēlies no divu zemnieku vārdiem. Kādu laiku zeme, uz kuras celts mikrorajons piederēja Dālu ģimenei, un to sauca par Dāla sētu – Dālhofu. XVIII gs. otrajā pusē zemes iznomāja Pliske, un tās iedēvēja par Pliskes Dāli. Tā nu ir radies mūsdienīgais nosaukums.
Rīgas sastāvā rajons tika iekļauts tikai 1924. gadā, un vēl ilgu laiku tas bija īsts ciems. Tā nosaukumā dzirdami nesteidzīgas lauku upītes klusie šļaksti karstā jūlija pusdienā, lai arī nekādu upīšu Pleskodālē nav. Tagad pilsēta mēģina nostiprināties rajonā: būvē debesskrāpjus, maģistrāles, tirdzniecības centrus. Un tomēr laucinieciskais miegainais miers nepiekāpjas, un pat amerikāņu vēstniecība ir pakļāvusies tā valdzinājumam, pārņemot bezrūpīgo dzīves ritmu.
