InoSMI piedāvā Filipa Stīvensa (Philip Stephens) raksta tulkojumu no The Financial Times.
Romas līgums ir svarīgs arī tāpēc, ka pat tā parakstīšanas brīdī Vācijas un Francijas uzskati nesakrita. Vācija vēlējās izveidot kopējo tirgu, bet Franciju piesaistīja jaunā atomenerģētikas aģentūra — Euratom. Bonna centās atcelt tarifus rūpniecības precēm, Parīze bija apņēmusies aizstāvēt savu lauksaimnieku ienākumus. Nākamā Eiropas projekta spēks balstījās uz kopējās gatavības kompromisa vārdā pievērt acis uz šāda veida nesaskaņām.
Pastāv mīts, it īpaši izplatīts Lielbritānijā, par to, ka ES vienmēr atspoguļojusi divu lielāko Eiropas kontinentā interešu un uzskatu saikni. Ar to arī tiek skaidroti tā sauktās Francijas un Vācijas lokomotīves panākumi.
Pareizs ir arī pretējais viedoklis. Jau no paša sākuma vācieši un francūži strīdas par Eiropas modeli. Parīzei integrācija nozīmēja kodolieroču barjeru visspēcīgo ASV priekšā. Vācijai Eiropa nozīmēja nacionālo atkalapvienošanos un dēmonu padzīšanu no jaunākās vēstures.
Neilgi pirms Beniluksa valstis izvirzīja Eiropas ekonomiskās kopienas izveidošanas projektu, Francija sagrāva Vācijas plānus jautājumā par Eiropas aizsardzības savienību. Vairākus gadu desmitus pēc Romas līguma noslēgšanas Vācijas tieksme pēc federālisma bieži saskārās ar nacionālo suverenitāti, kurai deva priekšroku De Golla piekritēji.
Francijai vienotā valūta bija instruments, lai savaldītu sava partnera ekonomisko pārsvaru. Vācijai, kas ar lielu nepatiku atteicās no vācu markas, eiro šķita esam nepieciešams ceļš pretī sengaidītajai politiskai savienībai. Berlīne pārsvarā uzstājas ES mazo valstu aizstāvja lomā, bet Francija pret tām izturas ar nicinājumu.
Kompromiss ir iesakņojies kopš Elizejas līguma laikiem – līguma, kas, savstarpējās sadarbības institucionalizācijas ceļā visos valsts pārvaldes līmeņos izraisījis centrtieces spēku pretdarbībai dabiskajam centrbēdzes spēkam. Taču pat šeit, tuvāk paskatoties, saskatāmas problēmas. Līguma tekstā vācu valodā ir rodami apgalvojumi par transatlantiskajām attiecībām, taču šī pārliecība nez kāpēc neatrod atspoguļojumu franču versijā.
Šie līgumi nekavējoties kļuva par pamatu katalizatoram jauniem darījumiem ES ietvaros, kas veicināja Eiropas integrācijas procesus. Kāpēc gan Francijas un Vācijas sadarbības partneriem neizšķirties par kompromisu, ja tieksmē pēc vispārējām Eiropas interesēm savas domstarpības izdevās pārvarēt abām lielvalstīm: vienai, upurējot ar suverenitāti, otrai – galu galā – savu nacionālo valūtu?
Britu politiķiem to saprast nav izdevies, un viņi ir velti tērējuši laiku centienos saķildot abas tautas. Viņi apgalvoja, ka Vācijas tieksmes līdzinās anglosakšu vēlmēm. Vai tad nu būs tik grūti to atraut Francijai? Terēza Meja nepiedalījās svinībās par godu Romu līguma 60. gadadienai, taču premjere mēģinās izmantot šo pašu taktiku "skaldi un valdi", kad tiks sāktas sarunas par Brexit. Un šie mēģinājumi atkal beigsies ar neveiksmi. Vācijas kanclere Angela Merkele ļoti vēlas noslēgt adekvātu vienošanos ar ES atstājošo Lielbritāniju, taču ne jau upurējot attiecības ar Parīzi.
Pēdējo gadu krīžu lavīna ierobežoja Eiropas līderu spējas domāt par jaunajām iespējām. Sastingums ekonomikā, aplenkuma stāvoklis eirozonā, migrantu plūsmas un jaunais populisms mazināja uzticību. Neviens nav zaudējis savu naudu, izdarot likmi pret Eiropu. Pat tagad Brexit sarunu izjukšanas risks var destabilizēt savienību. Marinas Lepēnas cīņa par Francijas prezidenta krēslu sabiezina mākoņus pie apvāršņa. Ja Nacionālās frontes līdere gūtu uzvaru, viss kļūtu vēl nedrošāks.
Tāpēc tagad pienācis īstais brīdis iedomāties pretējo, piemēram, to, kā mākoņi pašķirsies, ka Eiropa tuvāko gadu laikā kaut mazdrusciņ, tomēr pārsteigs pesimistus un šis process sekmēs kārtējo politisko darījumu starp Vāciju un Franciju. Visticamāk, Lepēna zaudēs neatkarīgajam centristam, prezidenta sacīkšu favorītam Emanuelam Makronam vai, iespējams, kandidātam no republikāņu partijas Fransuā Fijonam. Makronam raksturīgs prorietumniecisks noskaņojums, bet Golla piekritējs Fijons ir radikālāks ekonomisko reformu jautājumā.
Abus vieno apziņa, ka nepieciešami pasākumi Francijas ekonomikas stagnācijas pārvarēšanai, kas noved pie valsts politiskā vājuma. Francijai ir jāpielāgojas mūsdienu prasībām, lai atgūtu savu kādreizējo nozīmi.
Berlīne to vien gaidīja. Francijas novājināšanās rezultātā Vācija ir kļuvusi trausla, un ES līdzsvars ir izjaukts. Merkele pret pašas gribu automātiski kļuvusi par kontinenta galveno līderi un ļaundari.
Kanclere vēlas vispirms atjaunot agrāko partnerību ar Parīzi, tāpat kā viņas sāncensis Vācijas kanclera vēlēšanās – sociāldemokrātu kandidāts Mārtins Šulcs. Makrons varētu būt piekāpīgāks partneris abiem politiķiem.Abi centīsies saprasties ar Fijonu.
Nav izdomāta nekāda maģiska formula, kas palīdzētu aizdrīvēt plaisas sašķeltajā Savienībā. Ar 27 ES dalībvalstīm Francijas un Vācijas lokomotīvei spēka ir mazāk nekā ar sešām. Tomēr Parīzes un Berlīnes atjaunotās attiecības kļūtu par svarīgu savstarpējās uzticēšanās avotu. Tās varētu likt pamatus arī jaunam "Eiropas kodolam", kam piemīt griba un potenciāls sadarbības padziļināšanai. Lai cik grūti klātos eirooptimistam, ir pienācis laiks mazināt pesimismu.
