Par Polijas valsts lēmumiem un pašreizējo situāciju gāzes tirgū RIA Novosti stāsta Rostislavs Iščenko, starptautiskās informācijas aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.
Svārstīgā Eiropas Komisija
Patlaban situācija ir tāda pati, kāda tā bija pērnā gada nogalē — arī iepriekš "Gazprom" varēja izmantot tikai 50% gāzesvada Opal jaudas. Eiropas Komisija bija pārliecināta: viss, kas pārsniedz šo rādītāju, neatbilst ES Trešajai enerģētiskajai paketei. Taču 2016. gada nogalē tā nolēma, ka Trešā enerģētiskā pakete necietīs, ja tiks organizētas izsoles papildu 40% gāzesvada jaudas izmantošanai. Pie tam EK lieliski zināja, ka "Gazprom" ir vienīgā kompānija, kas interesējas par gāzes tranzīta iespējām ar Opal starpniecību. Tātad lēmums tika pieņemts gāzes tranzīta palielināšanai tieši no Krievijas un tieši no ziemeļiem.
Nekādu pārsteigumu šie apsvērumi nesagādā. Eiropa jau ir saskārusies ar tranzītu cauri Ukrainai 2014. un 2015. gada ziemā. Gan pirmajā, gan otrajā gadījumā Eiropas Savienība bija spiesta apmaksāt Ukrainas patērēto gāzi, jo Kijeva šantažēja Eiropu, norādot, ka izmantos tranzīta (Eiropas) gāzi, vai pat apturēs tranzītu pilnībā.
ES it nemaz negribēja saņemt nepietiekamu daudzumu gāzes. Ik gadus maksāt "Gazprom" pusotru miljardu dolāru Ukrainas vietā arī ir apnicis. Eiropas Savienība lieliski saprata, ka naudu, kas tika noformēta kā kredīts Ukrainai, Kijeva nekad neatdos. Visbeidzot, Vācija vēlējās palielināt tranzītu pa ziemeļu ceļu, un pamazām izvērsties par lielāko ES piegādātās Krievijas gāzes sadalītāju. Ne jau velti Berlīne, neskatoties uz visām pret Krieviju vērstajām sankcijām, konstruktīvi izvērtēja "Ziemeļu straumes 2" projektu, kam vajadzētu sākt darbu jau 2019. gadā. Pie tam projekts jau iepriekš tika prasmīgi izslēgts no ES Trešās enerģētiskās paketes prasībām. Pat Eirokomisijas "atklāsmi" gāzesvada Opal jomā veicināja Berlīne.
Kāpēc Polija iesniegusi prasību tiesā
Patiesībā Polija gan iebilda ne tikai un pat ne tikdaudz pret "Gazprom", cik pret Vācijas perspektīvo gāzes stratēģiju. Jau kuro reizi vēsturē Varšava mēģina bloķēt Krievijas un Vācijas sadarbību. Visi iepriekšējie mēģinājumi Polijai ir beigušies ar nacionālajām katastrofām.
Kāpēc tad poļi nolēma riskēt vēlreiz? Galu galā attiecības ar Ukrainu viņiem nav nekādas sirsnīgās. Varšavas apgalvojumi par to, ka Opal darbība ar pilnu jaudu var kaitēt Krievijas gāzes tranzītam Polijas gāzes transporta sistēmā (tā PGNiG pamatoja savu prasību Eiropas tiesā), nav ne plika graša vērti. Visi tai apkārtejošie gāzesvadi tika izskatīti tikai un vienīgi kā līdzeklis izvairīties no Ukrainas tranzīta nestā riska. Turklāt Ukrainas gāzesvadu būs iespējams aizvietot tikai tad, kad sāksies "Ziemeļu straumes 2" un "Turcijas straumes" ekspluatācija.
Optimistiskas prognozes liecina, ka tas notiks tikai 2019. gadā, taču Eiropas tiesas lēmums paliks spēkā tikai līdz 2018. gadam.
Fantomu sāpes
Varšavas viedokli izdosies saprast, ja liksim pie malas saimnieciskos jautājumus un pievērsīsimies Polijas tradicionālās (nu jau 25 gadus ilgās) ārpolitikas problēmai.
Polija uzskata, ka stabilu konstrukciju ES varētu piešķirt Vācijas un Francijas hegemonijas paplašināšana līdz formātam "Vācija, Francija un Polija". Varšavai jākļūst par trešo spēka centru ES, līdztiesīgu Parīzei un Berlīnei. Taču šim nolūkam Polijai trūkst ekonomisko, politisko un demogrāfisko resursu.
Varšava uzskata, ka problēmu varētu atrisināt Polijas līdera pozīcijas Austrumeiropā — Polija spēj iegūt Vācijai līdzīgu politisko svaru, uzstājoties Austrumeiropas sabiedrības vārdā.
Polijas virsvadības uzspiešana Čehijā, Ungārijā, Slovākijā un Rumānijā saskārās ar pasīvu, taču nepārvaramu pretsparu. No Polijas baidījās arī Baltijas valstis. Pie tam bijušās sociālistiskās nometnes valstis ir Eiropas Savienības locekļi, un tām ir tādas pašas iespējas un, iespējams, pat vēl lielākas ambīcijas nekā Varšavai.
Pēcpadomju periodā Varšava bija aktīvākais un konsekventākais prorietumnieciskais (izņemot ASV) spēles dalībnieks Ukrainā un Baltkrievijā. Polija pat atbalstīja Banderas slavināšanu Ukrainā, lai arī tās ideologi par ienaidniekiem uzskatīja ne tikai krievus, bet arī poļus. Savukārt Baltkrievijā Polija sadarbībā ar ASV aktīvi centās kaitēt Lukašenko režīmam un nomainīt to pret kādu "eirointegrācijas" projektu.
Taču Varšavas iespējas strauji iet mazumā. Ja ziemeļu tranzīta ceļš strādās pilnā sparā, Polija zaudēs jebkādu ietekmi ES gāzes politikas jautājumos. Šajā jomā lielākā nozīme būs Vācijas un Krievijas savienībai. Savukārt Polija no politisko iespēju viedokļa kļūs par vēl vienu Rumāniju.
Šajos apstākļos Varšava ķeras pie pēdējā salmiņa, ko tai dāvā krīze Ukrainā un augošais Minskas un Maskavas saimnieciskais konflikts, kurā lielākā nozīme ir gāzes jautājumam. No vienas puses, ziemeļu tranzīta maršruta blokāde varētu pastiprināt Minskas un Kijevas pozīciju attiecībās ar Maskavu, no otras puses — nostiprināt to atkarību no pozīcijas, kādu Polija ieņem ES. Ja Varšava atteiksies no pretenzijām Opal jautājumā, Ukrainas un Baltkrievijas manevru iespējas strauji kritīsies.
Pikniks ceļa malā
Un tomēr Polija pretstata sevi ne tikai Vācijas, bet arī visas ES interesēm, veidojot savu Krievijai naidīgo stratēģiju pēcpadomju telpā.
Pirmkārt, kā jau teikts, Vācija it nemaz neiebilst pret iespēju kļūt par visas ES "gāzes sadales centru" un nostiprināt savu dominējošo pozīciju.
Otrkārt, gāzes piegādes pa ziemeļu ceļu izmaksās mazāk. Tāpēc, aizstāvot savas egoistiskās intereses, Polija sekmē gāzes cenu augšanu Eiropā (patērētājam nāksies apmaksāt arī dārgo piegādi).
Treškārt, ne velti Vācija un Eiropas komisija rūpējas par ziemeļu maršrutu. 2014.-2016. gg. skaidri apliecināja, ka Ukrainas tranzīts ir nedrošs un jebkurā brīdī var pārtrūkt.
Neapšaubāmi, Polijas darbības kaitē "Gazprom" (PGNiG prasība nevarēja notikt bez Polijas valdības sankcijas). Kaitējums ir, taču ne kritisks. Daudz lielāks kaitējums tiek nodarīts Vācijai un ES.
Piedevām "vecajā" Eiropā aizvien populārāka kļūst ideja par to, ka Austrumeiropas uzņemšana ES bija kļūda. Tiek aktīvi apspriesta Eiropas Savienības koncepcija Rietumeiropas un Ziemeļeiropas robežās. Polijas izdarības varētu kļūt par pilienu, kas pārpildīs pacietību.
Divus gadusimteņus no vietas Poliju tādos gadījumos sadalīja. Tagad tikumi ir citādi, iespējas — citādas un ietekmes mehānismi arī ir citādi — krietni pragmatiskāki. Valstis, kas mēģina palēkties augstāk nekā ļauj viņu resursu bāze, vienkārši tiek nospiestas pasaules politikas ceļa malā.
Pie kā tas noved? To demonstrē Ukraina. Tas ir sliktāk nekā okupācija un sadalīšana. Ārvalstu virskundzība rada leģendu par zelta neatkarības gadiem un ilgas pēc tiem, konsolidē nāciju un dod cerību par valsts atdzimšanu. Valsts nespēja rada vilšanos tautā un tieksmi kaut kur pievienoties — vienalga, kam un ar kādiem noteikumiem.
