Aizvadīto divu gadu laikā "Minska 2" ir mēģināta apglabāt ne vienu reizi vien, taču tā darbojas līdz pat šim laikam. Vēlmi anulēt vienošanos apliecinājusi tikai Kijeva, taču "Minskai 2" ir tīri labas iespējas nodzīvot ilgāk nekā Ukrainas valstij.
Kāda iemesla dēļ vienošanās ir tik stabila, lai arī to negatīvi (vai vismaz ar aizdomām) uztvēra liela daļa aktīvās sabiedrības ne vien Ukrainā, bet arī Krievijā un DTR/LTR? Kā risināt pretrunas, ja nepopulārā vienošanās šķiet stabilāka nekā daža laba valsts? Ar šo jautājumu mēģina tikt skaidrībā Rostislavs Iščenko, starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.
Kurš, ar ko un par ko ir vienojies
Pievērsīsim uzmanību "Minska 2" sagatavošanas un parakstīšanas oriģinālajam formātam. Dokuments tika saskaņots "Normandijas četrinieka" – Krievijas, Vācijas, Francijas un Ukrainas – tikšanās ietvaros. Taču to parakstīja Ukrainas un pašpasludināto Doņeckas un Luganskas republiku pārstāvji. Pie tam Ukrainas prezidents Petro Porošenko piedalījās tikai teksta saskaņošanas procesā. Viņš pats to neparakstīja, jo Ukraina oficiāli neatzīst DTR un LTR pastāvēšanu un ar to pārstāvjiem pārrunās neiesaistās.
Tātad vienošanos sagatavoja vienas valstis, taču tās izpilde uzdota citām. Pie tam viena no pusēm (Ukraina) neatzīst, ka otra puse (DTR/LTR) ir pārrunu procesa dalībnieks.
Krievija, Francija un Vācija ir protokolu izpildes garanti. Protokolu mērķis – bruņotā konflikta noregulēšana Ukrainas austrumos. Garantu valstis un DTR/LTR uzskata, ka Ukrainas austrumos valda pilsonisks konflikts. Ukrainas oficiālais viedoklis – konfliktu izprovocējusi "Krievijas agresija".
Kā redzam, jau dokumentu saskaņošanas un parakstīšanas posmā pušu viedokļi dalījās vairākos būtiskos jautājumos, piemēram:
- konflikta raksturs;
- konflikta tiešie dalībnieki;
- noregulēšanas mērķi.
Vēl divi Minskas formāta protokolu varianti
Atgādināšu, ka tas nav vienīgais pēcpadomju teritorijā izcēlušos konfliktu noregulēšanas formāts. Plašāk pazīstamie, taču ne vienīgie, ir Minskas formāti Piedņestras un Kalnu Karabaha jautājumos.
Visos gadījumos izdevās panākt stabilu un ilgstošu apšaudes pārtraukšanu un politiskās formas ieviešanu militārā konflikta vietā. Lai arī Kalnu Karabahā pie saskares līnijas dažkārt konstatēta saasināšanās, un puses regulāri draud viena otrai ar ieročiem. Lai arī Kišiņevā periodiski izskan ierosinājumi atgūt Piedņestru kara ceļā, un tiek organizēta anklāva ekonomiskā un transporta blokāde. Konfliktu risinājuma politiskā forma saglabājas, neskatoties uz to, ka puses pārrunās neapliecina ne mazāko vēlmi tuvināties un nav saskatāma izeja no politiskā un diplomātiskā strupceļa.
Konflikti Karabahā un Piedņestrā nav ne salīdzināmi ar to, kas notiek Donbasā, kur Minskas protokoliem nav izdevies apturēt karadarbību – turpinās Donbasa pilsētu teroristiskā apšaude no Ukrainas Bruņoto spēku puses un atsevišķu kājnieku vienību periodiskas sadursmes pie saskares līnijas.
Krasā atšķirība veidojas tāpēc, ka gan Karabahas, gan Piedņestras konfliktu noregulēšanas situācijās procesa tiešie dalībnieki atzina viens otru un piedalījās pārrunās viens ar otru, lai arī tajās bija iesaistīti starpnieki.
Tātad abas konflikta puses atzina militārā risinājuma perspektīvu trūkumu, un tām nebija ne mazāko ilūziju jautājumā, pret ko tās karo.
Spriedzes mazināšana Krievijas un ES attiecībās
Savukārt spriedzes samazināšanas jautājums Ukrainā ir saistīts ar to, ka, pēc Maskavas, Parīzes un Berlīnes domām, Ukrainai ir jārunā par mieru tieši ar Donbasa iedzīvotājiem – sacelšanās dalībniekiem. Taču Kijeva uzskata, ka Krievijai jāpārtrauc atbalsta sniegšana republikām un jānodod Kijevai kontrole pār Krievijas un DTR/LTR robežu. Tādā gadījumā Ukraina ātri atrisināšot jautājumu militārā ceļā. Tātad Kijeva "Minsku 2" jau sākotnēji uzskatīja par konflikta militāra risinājuma politiski diplomātisko pamatu.
Skaidrs, ka šādā situācijā ne tikai nebija iespējams panākt stabilu risinājumu uz Minskas protokolu pamata – par nesasniedzamu sapni kļuva pat vairāk vai mazāk ilgstoša apšaudes pārtraukšana. Ja viss būtu atkarīgs tikai no Ukrainas, Minskas protokoli jau sen būtu izmesti mēslos.
Taču lieta tāda, ka ne jau Kijeva noslēdza Minskas vienošanos ar Doņecku un Lugansku. To abām pusēm diktēja Maskava, Berlīne un Parīze. Pie tam garantu valstis ņēma vērā nepieciešamību panākt kompromisu arī savā starpā – mazināt spriedzi Krievijas un ES attiecībās.
Kopumā tas izdevās. Faktiski, 2015. gadā Minskā ES un Krievija noslēdza pamieru Ukrainas frontē un sāka veidot vienotu viedokli topošās noregulēšanas formāta jautājumā.
Ņemot vērā nopietnās domstarpības, piemēram, jautājumā par to, kam jāmaksā par Ukrainas ekonomikas – jebkura valstiskuma nepieciešamās bāzes – atjaunošanu, Parīze, Berlīne un Maskava aprobežojās ar politiski diplomātiskiem manevriem, gaidot kopējās ģeopolitiskās situācijas izmaiņas, kā arī spēku līdzsvara izmaiņas Ukrainas pilsoņu konfliktā.
Krievija izcīnījusi uzvaru Ukrainas krīzes ārējās aprisēs
Esmu jau vairākkārt teicis un rakstījis, ka Ukrainas krīzē uzvaru gūs tas, kurš uzvarēs Sīrijā. Krīze Sīrijā ir globālās konfrontācijas atbalsta punkts. Kontrole Sīrijā dāvā kontroli pār Tuvajiem Austrumiem, tātad globālā stratēģiskā situācija krasi mainīsies par labu uzvarētājam Sīrijā.
Pēc tam Ukrainas krīze kļūs par bezjēdzīgu slogu zaudētājam – par "melno caurumu", kas aprīs deficīta resursus bez jebkādas atdeves. Rodas nepieciešamība atkāpties no tā bez tālākiem zaudējumiem vai vismaz ar minimālu zudumu.
Ar to pašlaik nodarbojas Eiropa un ASV. Pat iespējamais Trampa administrācijas mēģinājums pakaulēties par noteikumiem, ar kādiem tā galīgi atteiksies no aktīvas lomas Ukrainas spēlē, būs vienkārši pūles minimizēt imidža un materiālos zaudējumus, ko Savienotās Valstis jau cietušas Ukrainas krīzē.
Tā nu Minskas protokolu darbības gadu laikā Ukrainas krīzes ārējās aprisēs uzvaru izcīnījusi Krievija. Līdzīga uzvara gandrīz gūta iekšējā laukā. Minskas protokoli apzināti sastādīti tā, lai jebkurš to izpildes mēģinājums novestu pie oligarhu varas un tās nacistisko bruņoto balstu konflikta Kijevā. Jo vairāk un aktīvāk Kijeva centās manevrēt ārējā arēnā, jo vairāk šie manevri veicināja iekšpolitiskās pretrunas.
Kad pretrunas Ukrainas valdības oligarhiskā rakstura un 2014. gada februāra apvērsuma nacistiskā virzītājspēka starpā papildināja augošās oligarhiskās pretrunas, ko rada Ukrainas valstiskuma resursu bāzes izsīkšana, iekšpolitiskais konflikts Kijevā kļuva neatrisināms oligarhiskā un oligarhiski nacistiskā kompromisa ietvaros. Atlicis tikai sagaidīt brīdi, kad Ukrainas iekšpolitikā sakrājušos pretrunu tvaiki uzspridzinās virtuālās stabilitātes katlu.
Es parakstījis? Tad izpildi!
Gribu pievērst uzmanību vēl vienai svarīgai Minskas procesa niansei. Situācija izvērsās tā, ka Ukrainas sabiedroto – Eiropas un ASV – iekšpolitisko interešu izmaiņas smagi iespaidoja Ukrainas iekšpolitiku, vājinot centrālās varas stāvokli. Vienlaikus progresējošā iekšpolitiskā paralīze mazināja Ukrainas sabiedroto ārpolitiskā manevra iespējas šajā virzienā.
Rezultātā 2017. gada janvāra beigās visas lielvalstis, kas iesaistītas Ukrainas krīzes noregulēšanas procesā, bija vienisprātis par Minskas protokolu īstenošanu. Vienošanās ir jāpilda tā, kā paredzēts. Neviens neplāno piepildīt Kijevas vēlmi vispirms saņemt kontroli pie robežas. Ukraina ir (noteicošā līmenī) atbildīga par protokolu izpildes grafiku kavēšanos. "Minskas 3" nebūs nekādos apstākļos.
Par to ir vienisprātis Krievija, ES un ASV. Valstu solidārā pozīcija nedod Kijevai nekādu cerību, lai arī taktiskas domstarpības spēles dalībnieku starpā ir saglabājušās. Porošenko ir zaudējis iespēju izmantot ārpolitisko un militāro faktoru sava režīma stabilizēšanai.
Vēl vairāk, jebkurš režīms, kurš nāks pie varas pēc Porošenko, būs spiests zvērēt uzticību Minskas protokoliem, ja tas mēģinās pozicionēt varu visā Ukrainā. Galīga atteikšanās no Minskas protokoliem iespējama tikai tad, ja Ukraina pazudīs. Tādā gadījumā, ņemot vērā pārrunu procesa subjekta trūkumu, nāksies konstatēt fundamentālas izmaiņas Ukrainas krīzes situācijā un izstrādāt jaunu starptautisku mehānismu krīzes ierobežošanai un noregulēšanai.
Tāda varianta apstākļos Krievija, kas ne tikai saglabājusi, bet arī nostiprinājusi DTR/LTR, ieņems daudz izdevīgākas pozīcijas, salīdzinājumā ar Ukrainu, kura jūk gabalu gabalos, neskatoties uz kolektīvo Rietumu atbalstu.
Nākas secināt, ka pēc neiemīļoto Minskas protokolu divus gadus ilgās darbības jautājums par to, kad beigsies Minska, ir mainījies. Tagad tas skan: "Kad beigsies Ukraina?".
