Politiķi, kuri joprojām klāsta par to, ka Baltijas valstīs iespējams karš ar Krieviju, uzvedas gluži kā bērni. Viņi ir tik jauki. Noskaņojums kā mazam bērnam Ziemassvētku priekšvakarā: "Nu, kad tad beidzot? Kad sāksies?!" Tā vien gribas pastāstīt viņiem patiesību par viņu Santa Klausu, atzīst radio Sputnik Igaunija komentētājs Vladimirs Barsegjans.
Kāršu spēles mēdz būt dažādas, taču tām ir kopīga iezīme. Paklusām izpaudīšu: ziniet, tās ir azartspēles. Tāda aizraušanās var nebeigties labi, ja piemirst mēru. Ja neticat, palasiet F.Dostojevska romānu "Spēlmanis". Tiesa, tajā gan runa ir par ruleti, taču lietas būtību tas nemaina: realitātes izjūtu zaudējušais spēlmanis kļūst par spēles vergu. Kārtīs nospēlē likteņus, bagātības un pat veselas valstis.
Un te pēkšņi nesen ASV Konkresa bibliotēkā tikās kongresmeņi Sjūzena Devisa, Džims Kosta, Riks Larsens, Maikls Tērners, Robs Bišops un stratēģisko pētījumu centra RAND speciālisti, lai uzspēlētu ģeogrāfiskās kārtis. Draudzīgais kolektīvs spēlēja Baltijas valstu aizsardzību no "jebkura iespējama uzbrukuma". Par to visai pasaulei pastāstīja Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Marko Mihkelsons.
Interesanti iztēloties, kā šī spēle notika, vai tās dalībnieki dalījās "zilajos" un "sarkanajos" labprātīgi vai pēc skaitāmpantiņa. Varbūt viņi visi kopīgi darbojās angliski runājošo "labo" pusē un krievvalodīgajam "ļaunumam" dāvāja tiesības palikt iztēlē. Tas, kāpēc amerikāņu likumdevēju pretinieku loma piešķirta krieviem, kļūst saprotams no Mihkelsona paziņojumam klātpievienotā kartes uzņēmuma: draudi Baltijas valstīm tuvojas no austrumiem.
Jāsaka gan, bibliotēka ir visai dīvaina vieta tādai nodarbei – šeit taču jāievēro klusums. Un tomēr spēlē. Es iesaku šādiem nolūkiem iekārtot ASV Kongresa bibliotēkā īpašu spēļu istabu, ko kuras varētu notiekošo translēt uz lielu ekrānu un ieslēgt skaņu pēc patikas. Paši spēlmaņi arī varētu pakliegt, cik sirds vēlas.
Galu galā, Rietumu politiķi un žurnālisti, kuri joprojām klāsta par iespējamo karu ar Krieviju Baltijas valstīs, uzvedas kā bērni. Tik mīļi un naivi. Noskaņojums viņiem ir kā bērnam, kurš zem eglītes sapņo par rītu, kad viņu gaidīs dāvanas.
Iztēlē parādās dzīva aina – kā šie pieaugušie onkuļi un tantes grozās zem segām: "Nu, kad tad? Kad sāksies?!" Viņiem acīmredzami pat prātā nenāk, ko nozīmē īsts karš. Viņiem pašiem tak karot nevajadzēs. Viņi, apjūsmojot ainu monitorā, tikai atkārtos Hilarijas Klintones frāzi: "Atnācām, ieraudzījām, nogalinājām!"
Šos cilvēkus, kuri tik ļoti ilgojas pēc kara ar Krieviju Baltijas valstīs, it nemaz neuztrauc ne tas, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem it nemaz negribas mirt, ne arī tas, ka Krievija atkal un atkal skaidro, ka valsts negatavojas nevienam uzbrukt, ka tamlīdzīgas runas ir tikai slimu smadzeņu ražojums.
Šiem politiķiem un žurnālistiem nepietiek asiņu, kas līst Sīrijā, Irākā, Lībijā, viņiem gribas, lai būtu vairāk. Vairāk asiņu, tātad arī vairāk naudas viņu kabatās. Un šī mērķa dēļ arvien vairāk ir karavīru un militārās tehnikas pie robežām, arvien kareivīgākas ir runas un provokatīvākas ir "neatkarīgo" mediju publikācijas.
Kā apturēt šo neprātīgo spēli? Kā atņemt negodīgajiem spēlmaņiem viņu iezīmētās kārtis? Mums ir jāatbild uz šiem jautājumiem. Tas ir svarīgi.
