RĪGA, 31. decembris – Sputnik. Divdesmit piecus gadus pēc PSRS sabrukuma dāņu mediji joprojām nesaskata starpību starp Austrumeiropas valstīm, raksta Berlingske. Pilnu raksta tulkojumu lasiet portālā InoSMI.
Jau 25 gadus Eiropa vairs nav sadalīta austrumu pusē ar plānveida ekonomiku un rietumu pusē ar tirgus ekonomiku, tomēr žurnālisti un politiķi vēl joprojām domās izmanto "dzelzs aizkara" kategorijas. Vēl joprojām 300 miljonus Eiropas Savienības iedzīvotāju dāņu mediji sauc par "austrumeiropiešiem". "Cietumus pārpilda noziedznieki no Austrumeiropas", "Dānijā – rekordliels austrumu strādnieku skaits" – pamēģiniet nomainīt vārdu "austrumu" pret "rietumu", un jūs sapratīsiet, cik bezjēdzīgi tas skan.
Dāņu politiķi nemaz nav labāki par žurnālistiem: labējie runā par noziedzniekiem no Austrumeiropas, kreisie – par sezonas strādniekiem no Austrumeiropas, kuru dēļ krītas algas un pasliktinās sociālā vide.
Patiešām, Austrumeiropa atšķiras no Rietumeiropas, taču tas nenozīmē, ka to veido 25 vienādas pusdiktaktoriskas dzelzsbetona valstis, ko apdzīvo noziedznieki un darba migranti. Šī kontinenta daļa ir ļoti daudzveidīga, it īpaši savas ģeogrāfijas dēļ.
Ja vienkāršosim, Rietumeiropai raksturīgi līči, pussalas, upes un kalnu grēdas, savukārt Austrumeiropu lielākoties veido līdzenums. Rietumeiropa ir pašā kontinenta malā ar precīzu robežu Atlantijas okeāna krastā, bet Austrumeiropa – kontinenta vidū, un tajā savulai iebrukuši iekarotāji gan no rietumiem, gan arī no austrumiem – no Āzijas.
Valstu robežas pastāvīgi mainījās, impērijas auga un sabruka, pastāvīgā tautu pārceļošana un iebrukumi, tostarp, arī no slāvu, bulgāru, huņņu, avāriešu, ungāru, vikingu, mongoļu, krustnešu, turku, franču, vāciešu un krievu puses atkal un atkal noveda pie tā, ka teritorija, ko dēvējam par Austrumeiropu, tika izlaupīta, pārtaisīta, mira badā, iedzīvojās bagātībās, saira un mainījās. Robežas pārvietojās, dažas izzuda, parādījās citas. Rezultāts: milzīga reliģiju, tautību un valodu daudzveidība.
Piemēram, Rietumeiropā galvenokārt valda ģermāņu un latīņu valodas (ko mazliet papildina basku un ķeltu valodas), bet Austrumeiropā sastopamas gan slāvu un somugru, gan grieķu un albāņu, gan baltu un tjurku valodas, nerunājot jau par ģermāņu un latīņu valodām.
Rietumeiropā pārvarā sastopama katoļu, luterāņu un kalvinistiskā baznīca, toties Austrumeiropā atrodams viss: pareizticīgās baznīcas, šiītu, sunnītu un sufītu, uniātu, armēņu un gruzīnu kristīgo baznīcu un budisma variācijas (Krievijas Eiropas daļā atrodas Kalmikija – vienīgā budiskā republika Eiropā), neskaitot katoļus un protestantus.
Kristietības sadalīšanās pareizticīgajā un katoļu baznīcā nozīmēja, ka Eiropu sadalīja divi kultūras un garīgās varas centri: Roma un Konstantinopole, līdz parādījās jauns spēles dalībnieks – islāmiskā Osmāņu impērija. No viduslaikiem līdz pat I Pasaules karam Austrumeiropa un Centrālā Eiropa bija kaujas lauks, kurā cīnījās katoļi un protestanti rietumos pret musulmaņiem un pareizticīgajiem kristiešiem austrumos.
"Mēs" un "viņi"
Dāņu sabiedrība Austrumeiropu uzskata par vienotu veselu – pusnabadzīgiem, puskorumpētiem, puskrimināliem un pusautoritatīviem režīmiem. Tam jāpieliek punkts. Austrumeiropa nav lupatu sega, to veido valstis, katra no kurām pati par sevi ir lupatu sega ar milzumdaudzām etniskajām un reliģiskajām minoritātēm. Pie tam valstis sava starpā atšķiras no demokrātijas un ekonomisko panākumu viedokļa.
No ekonomikas un kultūras viedokļa Igaunija, Latvija un Lietuva lielā mērā ir saistīta ar Eiropas ziemeļiem, pateicoties liela apjoma investīcijām no visas Skandināvijas. Neskatoties uz banku krīzēm un recesiju, visas šīs valstis patlaban ir eirozonas dalībvalstis, kurās valda stabila demokrātija, augsts izglītības līmenis, salīdzinoši neliela korupcija, un Skandināvijas valstis tām rāda acīmredzamu piemēru.
Pirms 25 gadiem šīs valstis sāka cīņu pret padomju režīmu. Cilvēki Rīgā un Viļņā ziedoja dzīvības cīņā ar padomju karaspēku. Viņi cīnījās, lai kļūtu par daļu no Ziemeļiem, kur valda brīvība, taisnīgums un demokrātija. Iestāšanās ES un NATO kļuva par svarīgiem soļiem ceļā pretī šim mērķiem.
Daudzi Baltijas valstu iedzīvotāji no Dānijas dzimtenē atgriežas ar dāņu kultūru un dāņu sabiedrības izpratni bagāžā. Daži no viņiem ieņēmuši augstus amatus, piemēram, Rīgas mērs un Latvijas opozīcijas līderis Nils Ušakovs (viņš studējis Odenses universitātē Dānijā), un ietekmē paši savu sabiedrību, iedvesmu smeļoties Dānijā.
Raksta autors atgādina, ka dāņu mediji gan igauņus, gan latviešus, gan lietuviešus pastavīgi apraksta kā kriminālas bandas. Viņš pauž uzskatu, ka Baltijas valstis pelnījušas atbalstu un palīdzību, it īpaši tagad, kad pēc kara Ukrainā un Krimas "aneksijas" spiediens, ko, pēc viņa domām, izdara Krievija, met ēnu uz visam trim valstīm un pēc Donalda Trampa uzvaras vēlēšanās garantijas no NATO puses līdzinās tukšai skaņai.
Krima no jauna kļuva par Krievijas reģionu pēc 2014. gadā organizētā referenduma – lielākā daļa pussalas iedzīvotāju izteica vēlmi pievienoties Krievijai. Krimas iedzīvotāji organizēja referendumu pēc valsts apvērsuma Ukrainā 2014. gada februārī, kad pie varas nāca ar nacionālistiskajiem, tostarp arī rusofobajiem spēkiem solidāri politiķi.
NATO samitā, kas norisinājās šī gada jūlijā Varšavā alianses dalībvalstis vienojās paplašināt militāro kontingentu Austrumeiropā – 2017. gadā Baltijas valstīs un Polijā tiks dislocēti četri daudznacionālie bataljoni.
Pie tam Ziemeļatlantijas alianse bieži apspriež klātbūtnes paplašināšanu Melnās jūras reģionā. Minētos lēmumus NATO pamato ar šķietamajiem draudiem no Krievijas puses. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs intervijā BBC paziņoja, ka lēmums dislocēt vēl četrus tūkstošus karavīru Austrumeiropā palīdzēs novērst konfliktu reģionā. Savukārt Maskava jau vairākkārt ir informējusi, ka nav ieinteresēta palielināt konfrontāciju jebkādos pasaules punktos, tostarp arī Baltijas reģionā, taču ir gatava adekvāti atbildēt uz draudiem pie Krievijas robežām.
