RĪGA 23. decembris — Sputnik. Inosmi publicējis Hempo Hildena (Hempo Hildén)raksta tulkojumu Sydöstran vietnē. Raksts ir veltīts debatēm par Karlshamnu un Slitu, kā palīgostām cauruļvada "Ziemeļu straume-2"būvniecībā.
Rusofobas valdības pozīcijas (lasi, Valstrēms Hultkvists un viņiem līdzīgie) un augstākā vadoņa Бюдена (Micael Bydén) tikai kaitina mūsu sakariem ar valsti austrumos. Šķiet, kādam viņiem jāatgādina, ka karš ar Krieviju beidzies jau 1809. gadā, un rezultātā mēs zaudējām mūsu austrumu provinci Somiju.
Man jāpaziņo, ka, ja Krievija patiešām gribētu apdraudēt Zviedriju, tad tai ir tāda iespēja jau kopš 60. gadu sākuma. Robežas ar Somiju austrumos Krievijai ir gandrīz trīs bāzes. Vienīgā iespēja tos apturēt — organizēt kara slēpotāju straujus uzbrukumus. Triecieni no gaisa nepalīdzēs, jo bāzes atrodas zem grunts līmeņa.
Taču šāds solis ir ļoti riskants. Ar šīm zināšanām mēs dzīvojām gan aukstajā kara laikos, gan arī pēc tā.
Un te pēkšņi prese mums ziņo, ka divas Krievijas korvetes atgriežas "mājup" Kaļiņingradā. Hultkvists apgalvo, ka Krievija izrādot agresiju, tomēr klusē par to, ka Zviedrija katru gadu jūnijā uzņem NATO mācības "Baltops" ar raķešu kreiseriem, zemūdenēm un citu kaujas tehniku pie pašām Krievijas durvīm.
Hultkvists apgalvo, ka pieaudzis gaisa telpas robežu pārkāpumu skaits, taču nesaka, ka NATO lidmašīnas veica vienpadsmit tādu pārkāpumu, bet krievi — tikai vienu. Vai Krievija izrāda agresiju? Ja uz mirkli paskatīties uz situāciju ar viņas acīm, tad galvenā provokācija ir, protams, lielās NATO mācības. Lai nokļūtu no Sanktpēterburgas uz Kaļiņingradu, krieviem jākļūst starptautiskā gaisa koridorā, lai tikai nelidotu virs kādām NATO valstīm.
Tagad par ostām. Zviedrija atsakās tās iznomāt, kas nesīs zaudējumus gan Gotlandes, gan Karlshamnas municipalitātei. To zaudējumi sasniegs simtiem miljonu.
Ja Krievija esot tik liels drauds, tad mums jājautā sev, kāpēc NATO locekle Dānija pagājušā piektdien piedāvāja Rennes ostu Bornholmā "Ziemeļu straumes" cauruļu glabāšanai? Nav šaubu, ka dāņi vērtē situāciju citādi nekā Hultkvists.
Zviedrijai labāk būtu organizējusi Baltijas konferenci, un uzaicinājusi piedalīties tajā (krievu ārlietu ministru) Lavrovu, kā arī visu iesaistīto reģionu valstu pārstāvjus, lai kopā atrastu labu un sabalansētu lēmumu. Ja mums vajadzīga mierīga jūra, mums jāpilda noteiktas saistības. Vajadzētu kopā ar Vāciju atcelt Eiropas embargo pret Krieviju, kas kaitē tikai krievu ģimenēm ar bērniem.
Mēs nedrīkstam apsteigt tos, kuri kūda uz karu, uzsākot saprātīgas sarunas ar Krieviju.
Noslēgumā uzdošu divus jautājumus.
Kā tā sanāca, ka mēs ļaujam NATO veikt GS mācības, kurās mēs arī piedalāmies, bet Krievija — nē?
Ko darīs Zviedrija, kad Tramps vienosies ar Putinu, un viņi sāks cīnīties pret ISIS un sadarboties citās jomās? Vai turpināsim uzskatīt Krieviju par draudiem?
