Katram latvietim Krievijā ir savs stāsts: unikāla, svarīga, taču līdzīga desmitiem citu stāstu. Šablonu, kas jau sācis veidoties mūsu prātos Krasnojarskas latvieši izjauca vienā acumirklī.
Stāstu par to varētu sākt no priekšsēdētājas. Nastja (mute neveras saukt viņu par Anastasiju Georgijevnu) ir jauna un simpātiska. Viņa sēž galda galā, klātesošie lielākoties ir vecāki par viņu. Tomēr tieši viņas vārds šeit ir likums.
— Pie mums nav slēgts klubs, un mēs neakcentējam pagātni. Gluži otrādi, cenšamies piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar Latviju. Cenšamies katram radīt apstākļus, atrast interesantu nodarbi.
— Cik tad jūsu šeit ir?
— Nu, kā to lai saskaita?.. Dažs vairākas reizes nedēļā nāk uz nodarbībām. Cits — reizi mēnesī uz sapulcēm. Daži nāk reizi gadā — uz svētkiem. Nesen atnāca kāda sieviete, kura šeit nav bijusi divdesmit gadus. Tagad nolēmusi atkal sākt mācīties valodu.
— Deviņdesmito gadu sākumā, kad biedrība tikai veidojās un mēs aicinājām interesentus, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Nepietika vietas zālē. Protams, tagad nāk mazāk.
Tomēr nāk. Krasnojarskā nāk trīs paaudžu cilvēki: Stolipina pārceļotāju pēcteči, izsūtīto pēcnācēji un — tas tik ir jaunums — no jauna atbraukušie.
Maksims ir 21 gadu vecs. Krievs. Rīdzinieks. Ideāli runā latviski. Pirms pieciem gadiem aizbraucis uz Krieviju. Vispirms uz Pēterburgu, sekojot mīlai, pēc tam uz Krasnojarsku, prom no mīlas. Šeit dzīvo četrus gadus. Viņš ir laimīgs. Biedrībā nokļuvis, sekojot slepenai zīmei.
— Darbā nejauši ieraudzīju kolēģes uzvārdu, tas beidzās ar "s". Pajautāju, vai viņa nav no Latvijas? Izrādījās, patiešām no turienes. Pasauca uz biedrības sapulci. Tagad esmu iejuties.
Burts "s" šeit ir gluži kā zivs simbols senajiem kristiešiem Senkeviča romānā. Tā ir pazīme.
Šeit Maksims mācās, šeit strādā. Ar dzimteni sazinās pa Skype. Pilsonību vēl nav atdevis, plāno atgriezties, pabeigt mācības reģistratūrā, sākt savu biznesu. Atgriežamies novada bibliotēkas trešajā stāvā. Tuvojamies latviešu kabinetam, kad gaitenī mūs panāk nokavējusies latviete.
— Marika!
— Ļoti patīkami. Ļoša, Roberts, Valentīns. Mēs esam no…
— Esmu jau dzirdējusi. Atnācu uz jums paskatīties. Nu, kas tur pie jums mainījies?
— Kad tur bijāt pēdējo reizi?
— Es taču atbraucu tikai pirms pusgada.
— ?..
Nenobrīnīties! Mēs esam satikuši latviešus, kuri pārvākušies uz Sibīriju. Paši saviem spēkiem, bez Stolipina un Staļina. Pirms pusgada šie cilvēki iekāpa mašīnā un aizbrauca līdz Krasnojarskai. Līdz Krasnojarskai. Latvieši.
— Kāpēc tad uz šejieni?
— Nosaukums iepatikās.
Pirmo reizi redzam latviešus, kuri pārvākušies uz Sibīriju, pateicoties padomju laiku dzimšanas apliecībai. Ģimene pastrādājusi Rīgā, nav izdevies atrast sevi Talsos, ņēmuši līdzi kaķi un pārvākušies. Uz Krasnojarsku.
— Braucām nedēļu. Krievija mums izmaksāja 50 tūkstošus, lai varam iekārtoties. Tīrais sīkums, tomēr patīkami.
— Bet kāpēc Krasnojarska?
— Nosaukums iepatikās.
— Esat apmierināti?
— Jā.
Jau pusgadu bijušie gaļas kombināta darbinieki no Latvijas dzīvo šeit. Ar dokumentiem ir grūtības — Krievijas pilsonības noformēšana prasa kaudzi birokrātisku soļu. Taču viņi ir pārliecināti — tas bija to vērts.
Esam jau visu izrunājuši. Sešos — kora mēģinājums. Latvieši izvingrina balsis, dzied. Pie klavierēm — vietējā meitene. Pavada latviešu melodijas pēc notīm, vietām kļūdās. Es tās atceros vēl no mūzikas skolas laikiem. Pārvaru vēlēšanos pieiet pie klavierēm un uzspēlēt.
Beidzot sāk dziedāt. Mēs filmējam, klausāmies. Jau simto reizi trīs nedēļu laikā, taču aizkustina. Šī ir tā reize, kad attālums rada akustiku katrai dziesmai. Koris jau ir apklusis, taču mēs turpinām dziedāt pie sevis.
— Atbrauciet pie mums vasarā.
Visi nāk klāt, runājas. Mums jau ir jāsteidzas, taču nevaram aiziet.
— Mēs jūs vasarā aizvedīsim līdz Jeņisejai, pilsētu parādīsim. Patiešām, mums ir ļoti skaista pilsēta!
Un latvieši jau sāk atvainoties par Krasnojarsku, sak, šeit neesot ne šis, ne tas. Nav sala, kad ir skaisti, un neaug palmas, kad ir silti. Viņu dzimtene ir šeit.
— Nododiet Latvijai sveicienus!
— Vai esat bijuši Latvijā?
Idiotisks jautājums cilvēkiem, kuri Latviju atveduši šurp. Tūkstošiem kilometru, simtiem gadu — viņi to ir atveduši šurp un glabā šeit.
Esam atbraukuši šurp un rakstām par to, kā viņi šeit dzīvo, lai viņi uzzinātu, ko par viņiem domā tur.
Mēbiusa lente ir vēl pāris reizes apgriezusies ap savu asi un sastingusi.
— Vai esat bijuši Latvijā?
— Mēs esam Latvijā.
Kopējā kartē Latviju ir grūti atrast. Savējā — grūti pazaudēt.
Katrs cilvēks, ko esam sastapuši ceļā, nodeva sveicienus dzimtenei. Etniskajai dzimtenei. Mums to ir pilns čemodāns. Mēs visu nodosim, neko nepazaudēsim. Neuztraucieties.
