Mēs četratā sēžam pie "Stolipina" vagona Torņakalna stacijā — vietā, kas svarīga vairākām latviešu paaudzēm. Vieniem tā nozīmēja jaunas dzīves sākumu, citiem — vecās dzīves vardarbīgas beigās.
Mēs esam četri — es un trīs "naivie ceļotāji". Divus no viņiem — Alekseju Stetjuhu un Valentīnu Rožencovu — lasītāji jau pazīst pēc viņu ceļojuma pa Ukrainu. Tagad viņiem pievienojies fotogrāfs Roberts Vīcups. Viņi brauc uz Sibīriju, represēto un brīvprātīgi prombraukušo latviešu pēdās, bet es cenšos saprast, kāpēc viņi izšķīrušies par šo tālo ceļojumu.
- Kāpēc jums vajadzīga tā Sibīrija? Ar Ukrainu ir skaidrs, visiem ir interesanti, kas tur tagad notiek. Taču Krievija?
Rožencovs: Tev nav taisnība, sakot, ka Krievija nav interesanta lasītājam Latvijā. Pat ar Ukrainu situācija ir tāda, ka interesi par to rada Krievijas līdzdalība notikumos. Vieni to uzskata par konflikta vaininieci, citi noliedz šādu iespēju, kādu uztrauc krievvalodīgo iedzīvotāju liktenis, taču visi kopā tā vai citādi apspriež notikumus Ukrainā. Cilvēkiem Latvijā nedara raizes vakuumā esoša Ukraina. Cita lieta — Krievija: neviena cita valsts nav tik cieši saistīta ar mums gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski — gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nāk no Krievijas.
- Bet vai tad vietējo iedzīvotāju interese neaprobežojas tikai ar galvaspilsētām? Izstādes Sanktpēterburgā, Kremļa lēmumi, Maskavas biznesa klubs… Kuru Latvijā tad interesē Sibīrijas ciemati un rūpnīcas? Vai tad daudziem vietējiem iedzīvotājiem saknes meklējamas Sibīrijā?
Rožencovs: Kad pie mums runā par Krieviju ārpus ziņu lentām, piemin galvenokārt tās plašumus — "plaša mana zeme dzimtā ". Ar dažām lielām pilsētām un pierobežas apgabalu aprobežojas mūsu zināšanas par kaimiņvalsti, nevis interese pret Krieviju.
No Krievijas vienmēr nāk divu veidu ziņas: tie ir sirreālistiski sižeti par ciematiņu bez ceļiem un elektrības, vai ne mazāk fantastiski stāsti par modernu plutonija pārstrādes rūpnīcu, kas atklāta kaut kur dziļos laukos. Tādas ir "ziņu galējības", bet pa vidu — tukšums un neziņa. Mēs vēlamies pavērot parasto ikdienas dzīvi.
Stetjuha: Man pašam patīk lauzt stereotipus. To bija interesanti darīt Ukrainā, un esmu pārliecināts, ka tikpat labi veiksies arī Sibīrijā. Ģimene, uzzinot, ka es braucu uz Sibīriju, metās meklēt man kažoku. Kā nu ne — Sibīrija, baltie lāči, vodka, kupenas… Taču mēs brauksim ne tikai uz ciematiem, bet arī uz pilsētām, kur ir vairāk iedzīvotāju, nekā Rīgā. Es vēl nekur neesmu aizbraucis, bet daļa stereotipu jau izgaisuši.
- Labi. Ar jums viss skaidrs. Bet kāpēc jums ir vajadzīgs Roberts?
Rožencovs: Mūsu maršruta galvenie punkti —latviešu ciemati Sibīrijā. Mēs vēlamies pastāstīt par trim latviešu imigrācijas viļņiem: par tiem, kuri gadsimta sākumā pārcēlās turp brīvprātīgi, par tiem, kurus izraidīja 40. gados, un par tiem, kuri ieradās padomju laikā. Mēs vēlamies redzēt, kā viņi dzīvo pašlaik. Un paskatīties uz to ne tikai no krievu viedokļa, bet arī ar latvieša acīm.
- Es zinu, ka jūs ilgi un skaļi viņu meklējāt. Vai tad patiešām bija tik grūti atrast latvieti tādam ceļojumam, vai tā ir daļa reklāmas kampaņas?
Rožencovs: Tas patiešām bija sarežģīti. Mēs gribējām atrast titulnācijas pārstāvi. Publisku personu, kas iespaidotu sabiedrisko viedokli. Sava veida spoguli. Lai viņš brauktu kopā ar mums un līdz ar mums rakstītu par saviem tautiešiem citā valstī. Tas izrādījās daudz grūtāk, nekā mums šķita. Latviešu žurnālisti, uzzinot par Sputnik, uzreiz atteicās.
Stetjuha: Nē, vispār jau viņiem gribējas braukt. Viņi saprata mūsu tandēma koncepciju, mūsu ceļojuma mērķi, taču viņi atbildēja: "Puiši, viss ir superīgi. Bet mans uzvārds Sputnik vietnē nozīmēs manas turpmākas karjeras beigās." Šodien Sputnik ir kļuvis par savdabīgu Latvijas žurnālistu biedēkli —"neesmu lasījis, bet nosodu".
Rožencovs: Toties mēs atradām Robertu. Viņš reti parādās latviešu medijos, taču nebaidās sadarboties ar mums.
Stetjuha: Taču medijos viņš parādīsies. Mēs ar saviem ceļojumiem esam ieviesuši jaunu formātu: pilnīga atklātība, caurskatāmība un objektivitāte. Diskusijas formāts. Taču divu krievu diskusija par Sibīriju būtu garlaicīga. Mums ir vajadzīgs latvieša pretsvars. Roberts ideāli iekļaujas koncepcijā. Kad pirmajā tikšanās reizē mēs stāstījām viņam par savu ieceri, viņš ilgi klausījās, klusēja, tad, saraucot uzacis, sacīja: "Puiši, tas viss izklausās forši, bet…kāpēc es jums neticu?.." Pēc tam mēs iekliedzāmies vienā balsī: "Pieņemts!"
- Labi, bet…Robert, ja tu viņiem netici, tad kāpēc tu piekriti?
Vīcups: Paldies, ka devāt vārdu arī man. Lai noskaidrotu situāciju, teikšu, ka šos puišus agrāk nepazinu un neko nebiju dzirdējis. Kāds paziņa man atsūtīja saiti uz Facebook rakstu par to, ka braucienam uz Sibīriju meklē latvieti. Es satikos ar "tiem krieviem", kā viņi paši sevi dēvē. Esmu fotogrāfs un ceļotājs, protams, man ir interese braukt uz Krieviju, par kuru es tik maz zinu. Tomēr viņi mani brīdināja, ka ņem mani līdzi nevis fotogrāfa talanta dēļ, bet kā latvieti, lai diskutētu un salīdzinātu iespaidus par redzēto. Sākumā nenoticēju tieši tam, ka viņiem ir svarīgs latvieša viedoklis. Taču ilgās sarunās viņi centās mani pārliecināt, ka viņi ir "lojāli Latvijas iedzīvotāji", ka viņus patiesi interesē mūsu valsts vēsture, un ka viņi brauc bez "pigas kabatā". Neteikšu, ka es viņiem būtu noticējis, bet gribas pārbaudīt. Un pakontrolēt.
Stetjuha: Būtībā, Roberts kļūs par mūsu sirdsapziņu.
Vīcups: Cita starpā. Brauciens mani interesē no dažādām pusēm. Pirmkārt, daba, cilvēki. Esmu fotogrāfs un ceru atrast dažādus sižetus. Arī interaktīvais ceļojuma formāts man ir jauns un pievilcīgs. Gribu izmēģināt, kā tas ir — strādāt tiešsaistē.
