Omska mūs sagaida ar nelielu salu, sauli un vieglu, skaistu sniegu. Paveicies. Tikai pirms divām nedēļām šeit bija —36. Pat vietējie bija nosaluši.
No rīta pamodāmies, pavāļājāmies līdz pusdienas laikam un posāmies uz pilsētu. Nokāpām lejā. Administrators runāja pa telefonu.
— Mēs gribam taksi pasūtīt, — vēršas pie viņas Valentīns.
Administratore lūdzoši norāda uz telefonu, sak, vienu mirklīti! — Uz kurieni gribat braukt?— jautā meitene līdzās.
— Nav svarīgi. Uz centru. Mēs neesam vietējie, gribam pastaigāties.
— Nu, tad es varu jūs aizvest.
Viegli un nepiespiesti.
Sēžamies mašīnā. Meitene ir interjeru dizainere. Pusstundu ilgajā braucienā viņa izgāž pār mums vairākas tonnas informācijas.
— Mūsu pilsēta ir nabadzīgākā Sibīrijā. Nu, neskaitot sīkās – Kemerovu un pārējās. Bagātie cilvēki te visi ir zināmi. Nekā īpaša, ko apskatīt, nav. Kad strādāju Itālijā, mani palūdza pastāstīt par senlaicīgajām ēkām. Sāku stāstīt – vēsturi zinu labi.
Pēc desmit minūtes ilga stāsta pieminēju, ka mūsu pilsēta ir 300 gadus veca. Viņi jautā: "Bet no kurienes tad senlaicīgās ēkas?" No viņu viedokļa pie mums visas ēkas ir celtas nesen.
Ļiza bieži braukā pa Eiropu – tāds darbs. Atzīst, ka Rīga jau sen ir pilsētu sarakstā, ko viņa apņēmusies apciemot. Godīgi saka, ne pieklājības pēc.
— Nu jau vairākus gadus skatos uz Rīgu. Jums tur ir skaisti, interesanta arhitektūra. Tikai auksti. Pat apskatot fotogrāfijas datorā, gribas uzmest ko siltu uz pleciem.
— Pie mums – auksti?!
— Jā, es ļoti mīlu siltumu.
Tā. Esam nobraukuši trīsarpus tūkstošus kilometru, nokļuvuši Sibīrijā un uzzinājuši, ka pie mums, Latvijā, ir auksti. Ļiza ievēro, ka skatos atpakaļskata spogulī.
— Nu, protams. Visa Eiropa domā, ka mēs te pie —30 sauļojamies. Kāds pasūtītājs, kam projektēju māju, pilnīgi nopietni ierosināja izvēlēties klona grīdu. Jums tak parastā mājā laikam būs karsti, viņš saka. Es viņam attraucu: "Man šeit nav karsti, man tur ir auksti."
Ļizu būtu grūti saukt par patrioti. Viņa ar visu sirdi ilgojas pēc Itālijas, pēc Eiropas. Un viņu kaitina, ka tur viņu uzskata par mežu cilvēku.
— Braucu pie pasūtītājiem, sāku stāstīt par Bizantijas vēsturi. Viņi skatās uz mani, klausās. Blenž kā uz runājošu zirgu. Pēc tam jautā: "Bet kāpēc jums tāda informācija tur ir vajadzīga? Kam jūs to stāstāt tur, pie sevis?"
Ļiza ļauni iesit ar plaukstu pa stūri.
— Bļin, vāverēm stāstu. Un caunām.
Ļiza nekādi neiekļaujas dzimtās pilsētas mērogā. Viņai nepatīk melnais sniegs, nepatīk sals. Nepatīk, ka viņas klienti – bagāti cilvēki – pazīst tikai Šiškinu un Levitānu.
— Omskai ir tikai viena neapstrīdama priekšrocība.
— ?
— Lai kur tu būtu, visur būs labāk nekā Omskā.
Pagaidām mēs tam nepiekrītam. Pagaidām mums Omska patīk. Atvadāmies, vienojamies vakarpusē satikties un mēs ejam staigāt. Aizejam līdz slavenajam bāram "Kolčak". Cenas šeit ir Maskavas līmenī, taču arī kvalitāte nav slikta. Aizņemti tikai pāris galdiņi – šodien ir darba diena, bārs lielākoties domāts tūristiem. Decembrī tūristu nav daudz.
Roberts vēlas ātrāk tikt līdz armijas veikalam. Viņš kolekcionē lukturīšus, viņam vajag. Es mīlu nažus, tāpēc iniciatīvu atbalstu. Valentīns slāj mums līdzi, jo nekas cits neatliek. Izejam no kafejnīcas, mēģinām noteikt kustības vektoru:
— Atvainojiet, kā nokļūt līdz armijas veikalam?
— Līdz armijas veikalam? Vienkārši tagad ejiet taisni, pagriezieties aiz "Ibisa" un ejiet taisni, gandrīz līdz stacijai.
— Kur jāpagriežas?.. Solīdais vīrietis skatās uz mums neizpratnē.
— Aiz "Ibisa". Viesnīca tā saucas. Kā ieraudzīsiet "Ibisu", pagriezieties un ejiet taisni.
Ejam taisni, pagriežamies pie "Ibisa". Ejam un pārdomājam, cik svarīgs ir uzsvars krievu valodā. Starp citu, armijas veikalu vispār neatrodam.
Tālāk puiši aizbrauca iznomāt mašīnu, bet es sagaidīju Ļizu. Apsēdāmies, sākām runāt par Eiropas vērtībām un Sibīrijas mentalitāti. Par arhitektūru un dabu. Par cenām un algām. Ikdienā mūs šķir trīsarpus tūkstoši kilometru.
Mēs netaisījāmies, taču pēkšņi atbraucām. Ļiza taisās jau vairākus gadus, un vēl nav saņēmusies. Sarunas noslēgumā nolēmām iekļaut viens otru draugu pulkā Facebook. Atrodam viens otra profilus un redzam, ka mums ir vairāki kopīgi draugi. Par to mēs pat nebrīnāmies. Esam pieraduši pie tā, ka pasaule dažkārt ir ļoti maza.
Apmaināmies telefoniem, vienojamies tikties Rīgā. Ikdienišķi, it kā sarunātu tikšanos ar paziņu no kaimiņu rajona. Attālumam vairs nav nozīmes.
Kad saku, ka bez projekta pats diezin vai būtu aizbraucis tik tālu, pats sev neticu. Nu vairs nešķiet, ka tas būtu īpaši tālu.
Mēs noteikti satiksimies. Galu galā, tepat vien visi esam.
