Viedoklis

"Naivie ceļotāji" par tikšanos ar latvieti Čeļabinskā: braucu uz dzimteni

© Sputnik / Робертс ВицупсArhitekta mazdēls Oļegs Gofrats sava vectēva daiļdarba fonā
Arhitekta mazdēls Oļegs Gofrats sava vectēva daiļdarba fonā - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Nejaušas tikšanās ceļojuma laikā mēdz būt ļoti svarīgas. Ar Oļegu Gofratu, īstu latvieti, kas dzīvo uz Urāla un Sibīrijas robežas, "Naivie ceļotāji" iepazinās nejauši. Izrādījās, ka viņa vectēvs – arhitekts Gofrats būvējis gan Rīgu, gan Čeļabinsku.

Braucam mašīnā ar Viktoru Kārkliņu, Baškortostānas Latviešu biedrības priekšsēdētāju. Mūsu vilciens uz Čeļabinsku atiet pēc pusnakts, esam nolēmuši nodot bagāžu un paklejot pa pilsētu.

— Jau zināt, ko darīsiet Čeļabinskā?

— Jā, mums tur nav tik daudz laika. Pastaigāsimies, varbūt kādu latvieti atradīsim.

— Kāpēc būtu jāmeklē?— Viktors izbrīnījies skatās uz mums. — Jums vajadzīgs latvietis Čeļabinskā?

— Un viņi tur ir?— piesardzīgi vaicājam.

— Protams! Tūliņ piezvanīšu.

Maksima Gorkija ciema iedzīvotāja Milda Vecis - Sputnik Latvija
Viedoklis
"Naivie ceļotāji": pie Mildas
Ufas latviešu vadonis uzgriež numuru. Pēc piecām minūtēm mēs noskaidrojam, ka Čeļabinskā mūs sagaidīs Oļegs Gofrats.

— Te jums ir īsts slepeno aģentu tīkls. Katrā pilsētā pa latvietim.

— Kāpēc slepenais? Mēs neslēpjamies.

Nākamajā rītā pamodāmies, kad vilciens palēnām tuvojās Čeļabinskai. Mūsu ceļabiedre, kuru mazliet nobiedējām, nu jau ir nomierinājusies. Mēs kopā dzeram tēju ar baškīru medu, ko vēlāk, kad kāpām ārā, viņa mums uzdāvināja.

— Jūs esat rīdzinieki?— pie mums pienāca spēcīga izskata vīrietis.

— Mēs. Un jūs esat Oļegs?

— Pareizi. Nu, sveiki, puiši!

Oļegs plati smaida. Jūtam, ka tas nav formāls pieklājības smaids. Neatlaidīgi mēģina paņemt mūsu somas. Beidzot padodas.

— Tātad tā: tagad es aizvedīšu jūs uz viesnīcu, mazliet atvilksiet elpu, tad brauksim…

— Pagaidiet. Mums nav viesnīcas.

— Toties mums ir.

— Nē, ne jau tā. Mēs taču šodien jau braucam prom. Mums nav jēgas apstāties.

— Tas nav vajadzīgs. Es jau visu esmu rezervējis. Kā tad nav jēgas? Iesiet dušā, atpūtīsities pēc vilciena.

Pa ceļam sarunājam, ka Oļegs atbrauks pēc stundas. Duša tiešām izrādījās lietderīga. Oļegs nespēja nociesties un atnāca ātrāk. Sākam runāt.

Voldemāra Gofrata dzimtene

Oļegs ir tīrasiņu latvietis. Visu savu mūžu viņš ir nodzīvojis, apzinot šo faktu. Viņa vectēvs Voldemārs Gofrats, pārcēlās uz Krieviju jau pirms kara. Slavenais arhitekts Čeļabinskā viņš projektējis desmitiem ēku. Vēlāk mēs devāmies tās apskatīt. Taču pagaidām sēžam numurā.

Дом учительницы - Sputnik Latvija
Viedoklis
"Naivie ceļotāji": vienīgā un neatkārtojamā

— Visu savu mūžu vectēvs baidījās no savas tautības, lai arī ļoti lepojās ar to. Baidījās, ka pēc viņa atnāks, kā nāca pēc daudziem. Viņš gribēja būvēt. Kad Ļeņingradā ieguva diplomu, pārcēlās uz šejieni. Tad nāca komandējums uz Rīgu. Tur ir daži viņa rokām taisīti projekti. Precīzāk, ar vienu roku. Kreiso.

— Viņš bija kreilis?

— Ne gluži. Viņam bija labās — darba rokas — trauma. Tāpēc visus projektus viņš zīmēja ar kreiso. Un gleznoja arī.

— Ko viņš gleznoja?

— Rīgu. Mums dzīvoklis pilns ar Rīgas ainavām. Es iepazinos ar mūsu galvaspilsētu, pateicoties vectēva gleznām.

Rīgu, īsto, nevis gleznoto, Oļegs ar ģimeni pirmo reizi iepazinās tikai šovasar, jūlijā. Dažkārt sanāk tā, ka realitāte sagrauj fantāzijas. Taču šoreiz tā nenotika.

— Tātad Rīga jūsu cerības nepievīla?

— Gluži otrādi. Tā izrādījās vēl labāka, nekā spēju iedomāties. Mans radinieks dzīvo Purvciemā. Viņš no rīta brauca uz darbu, ņēma mūs līdzi, un mēs visu dienu staigājām pa centru.

Kā apgūt latviešu valodu ar Skype palīdzību

Gofrats, jaunākais, mērķtiecīgi pārvērš savu ģimeni par latviešiem. Viņam ir divi bērni: vecākā Viktorija un jaunākais dēls Jans. Viņš ir arī Jānis.

— Es speciāli izvēlējos vārdus, ko var lietot gan šeit, gan dzimtenē. Gribēju pat nosaukt dēlu par Jāni, bet pasu galdā mani atrunāja. Teica, ka Jāņa bērniem varētu rasties problēmas ar tēva vārdu.

Tomēr Līgo svētki Gofratu ģimenē ir nozīmīgs pasākums.

"Man ir savs ozols. Tepat aug. Katru gadu 23. jūnijā no tā zariem pinu vainagu. Janam galvā pagaidām nelieku — mazs vēl. Taču lieku to viņa istabā, lai viņš saprastu, ka tie ir viņa svētki," — saka Oļegs.

Pirms dažiem mēnešiem viņš sāka mācīties latviešu valodu. Lietā tika likts Skype. Divreiz nedēļā viņš sazvanās ar Ilzi, meiteni no Siguldas. Nekā personīga, tikai mācības. Ilze vairākus gadus strādājusi Krievijā, mācījusi latviešu valodu krievu skolā. Programmu atbalstīja Valsts valodas centrs. Vēlāk skolu slēdza, un Ilze atgriezās mājās. Tagad māca krievus distancēti.

Уфимец латышского происхождения Альберт Антонович Кнакис - Sputnik Latvija
Viedoklis
Aizmirst nedrīkst atcerēties: komats katram savs

— Pagaidām iet lēni. Vajadzētu vairāk ar to nodarboties, bet nav laika. Divas stundas nedēļā, protams, ir ļoti maz. Tomēr pamazām valodu apgūstu. Nav jau nekādas steigas.

Latvijā Oļegam patīk viss. Gan Valsts valodas centrs, kas piedāvā bezmaksas kursus un atbalstu, gan pati Rīga — vectēva gleznās un realitātē. Pirmo reizi to apmeklējot, viņš uzreiz tur juties kā savējais.

— Mana sieva no sākuma raizējās. Saka: "Tu taču esi krievs. Kā tur pret tevi izturēsies?" Kāds tad es esmu krievs? Es esmu latvietis! Īsts latvietis! Kas ar mani var notikt manā dzimtenē?

Visu savu mūžu viņa vectēvs Voldemārs Gofrats baidījies būt latvietis. Vispirms bailes bija pamatotas, vēlāk — iracionālas. Viņa mazdēls to kompensē, lepojoties ar savu izcelsmi.

— Tu taču saproti, ka tur pie mums viss nav gluži tā, kā tu esi iedomājies?

© Sputnik / Робертс ВицупсNaivie ceļotāji Čeļabinskā
Наивные путешественники в Челябинске - Sputnik Latvija
Naivie ceļotāji Čeļabinskā

Mēs jau izbraucām no viesnīcas, smēķējām pie bijušā kinoteātra "Rodina", kas tagad ir pārvērsts par ērģeļmūzikas zāli. To projektējis Oļega vectēvs. Liela ēka ar kolonnām, skulpturāliem rotājumiem un greznu interjeru.

— Saprotu.

"Rodina" ir ārkārtīgi skaista. Gan no ārpuses, gan iekšā. Pirms kāda laika Oļegs centās panākt, lai uz ēkas tika uzstādīta piemiņas plāksnīte ar viņa vectēva vārdu. Projektu apstiprināja, un pat tika izstrādāts makets. Pēc tam viss nobremzējās. Pilsētai nav naudas, teātrim — tēva vārda. Plāksnītes makets pārklājas ar putekļiem darbnīcā.

Pēdējās desmitgadēs "Rodina" piedzīvojusi daudzas metamorfozes. To lauza, mēģināja iznīcināt, tad atjaunot. Beigu beigās tajā ieradās ērģeles. Mūsu vizītes laikā tur notika Krievijas Tautas mākslinieka ērģelnieka Vladimira Homjakova mēģinājums.

— Tā laikam ir neticama sajūta: staigāt pa pilsētu, kuru uzcēlis tavs vectēvs. Cik šeit ir viņa ēku?

— Es pat nezinu. Vairāki desmiti. Vai nu pats projektējis, vai uzraudzījis būvdarbus.

— Un tomēr tu esi gatavs visu pamest un braukt uz Latviju?

— Es vēl neesmu gatavs. Man ir ģimene, bērni. Nevar vienkārši paņemt mugursomu un doties prom. Bet varbūt kādreiz tomēr saposīšos.

Šajos Ziemassvētkos Oļegs ar ģimeni dosies uz Rīgu. Esam sarunājuši sazināties. Nākamreiz tiksimies mūsu teritorijā. Mūsu dzimtenē.

Ziņu lente
0