Viedoklis

"Naivie ceļotāji": pie Mildas

© Sputnik / Робертс ВицупсMaksima Gorkija ciema iedzīvotāja Milda Vecis
Maksima Gorkija ciema iedzīvotāja Milda Vecis - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Kad mēs braucām uz Arhangeļskoje ciematu Baškīrijā, protams, cerējām sastapt latviešus. Mēs gribējām tādu negaidītu tikšanos. Tādu, lai elpa aizrautos. Mēs jau esam bijuši skolā, aprunājāmies ar administrāciju, sniedzaām interviju Baškortostānas televīzijai.

Materiāla ir ļoti daudz. Trūkst viena — svarīgākā. Mēs nevarīgi stāvam ciemata vidū. Māju vidu, kuru iemītnieki tā vai citādi saistīti ar latviešiem. Neiesi taču klauvēt pie katrām durvīm.

— Vai negribat pie Mildas aiziet?— Ilona teica.

— Kurp?

Smadzenes izpalīdzīgi zīmē Brīvības pieminekli.

Дом учительницы - Sputnik Latvija
Viedoklis
"Naivie ceļotāji": vienīgā un neatkārtojamā

— Nevis kurp, bet pie kā. Milda — tas ir vārds.

— Viņa ir latviete?

— Un vēl kāda.

Protams, ejam. Augšup pa slideno celiņu līdz mazam namiņam.

— Klauvēt nāksies ilgi un skaļi! — brīdina Ilona. — Milda slikti dzird.

Kā teikts, klauvējam pie durvīm kādas desmit minūtes. Gandrīz esam izmisuši. Visbeidzot atskan soļi. Durvis atveras.

Uz sliekšņa — vecīte. Maza, stipra, ar možām acīm.

— Sveiki, Mildas tante! — Ilona sveicina viņu latviski. — Pie jums ciemiņi ir atnākuši. No Latvijas.

— Sveiki, sveiki! Nāciet, lūdzu. Sēdieties, kur jums ērtāk.

Mēs saskatāmies. Pa ceļam Ilona pastāstīja, ka Milda Vecis dzimusi un visu mūžu nodzīvojusi šeit, Krievijā. Tomēr viņa runā bez jebkāda akcenta. Tīrā latviešu valodā.

Уфимец латышского происхождения Альберт Антонович Кнакис - Sputnik Latvija
Viedoklis
Aizmirst nedrīkst atcerēties: komats katram savs

— Kad sāku mācīties pirmajā klasē, krieviski nevienu vārdu nesapratu. Agrāk pat nebiju dzirdējusi krievu valodu. Man skolotāja teica: "piecelies", bet es nesaprotu. Mums ciematā neviena krieva nebija. Bet valodu ātri apguvu.

Mildas senči ir tie paši Urāla iekarotāji. Latvijā viņi bija kalpie. Šurp brauca pēc zemes. Pirka, sāka kopt. Pārvērta mežu par auglīgu aramzemi. Jau bērnībā Milda piedalījās kolektīvajos darbos.

— Mūs sūtīja palīdzēt darba kolektīviem. Strādāju piena pieņemšanas punktā, tad par slaucēju, vēlāk vācu sienu. Visus kolektīvos darbus iemācījos pildīt. Tikai kulšanai mani nelaida klāt.

Mēs nezinājām, ko nozīmē "nav darba"

Līdz Latvijai Milda gan nav tikusi. Gribēja braukt ar vīru, kad viņš aizies pensijā. Nesanāca, vīrs miris. Pati pat negrasījās.

— Dēls aizbrauca.

— Ko stāstīja?

— Nekā īpaša. Saka, tur krievus ļoti nemīl (smejas). Viņš gāja pa ielu un gribēja ceļu uzprasīt. Tad viņam atbildēja: "Runājiet latviski!" Viņam sirds aptecējās, sak: "Esmu latvietis vairāk nekā tu!" Bet latviski īsti atbildēt nevar. Bet vispār stāsta, ka Latvijā ir grūti dzīvot, jaunieši brauc prom, darba nav. Ja būtu kolhozi, neviens nebrauktu prom. Mums tāda jēdziena "darba nav" nebija —strādājām pāri spēkiem. Govis izslauktas, — ej sienu vākt. Tur darbu pabeidzi, — ej kartupeļus tīrīt. Mājās atgriezāmies bez rokām un kājām. Tagad visiem nav ko darīt.

Наивные путешественники встретились с шоуменом и телеведущим Валдисом Пельшем - Sputnik Latvija
Viedoklis
Šo pilsētu es garām nepalaidīšu: "Naivie ceļotāji" Ufā

Mildas dēls dzīvo citā pilsētā, 125 kilometru attālumā. Ierodas reizi mēnesī — palīdzēt mājas darbos. Pastāvīgi aicina mammu pie sevis, bet Milda braukt negrib. Sak, pieradusi te dzīvot. Modra, kustīga — tur māju kārtībā. Pati uzkopj, sanes ūdeni. Kad lūdzām parādīt fotogrāfijas, naski iešmauca istabā. Paskatījāmies. Stāv uz ķebļa, velk no skapja smagu kārbu.

— Tante Milda, mēs palīdzēsim!

— Kāpēc? Tūlīt izvilkšu.

Kāpēc bērniem vajag latviešu valodu

Latviešu skolotāja Ilona dzīvo netālu no viņas. Bieži nāk apciemot Mildu. Aprunāties, palīdzēt. Taču redzams, ka vecmāmiņa pieradusi ar visu tikt galā pati.

— Par ko jūs sevi izjūtat vairāk? Par krievieti vai par latvieti?

— Protams, esmu latviete! Es vienmēr runāju latviski. Meita zina latviešu valodu, bet bērnus nemāca. Es lamājos, saku: "Pazaudēsiet valodu," bet viņi neklausās.

Meita arī dzīvo tālu vairāku simtu kilometru attālumā. Arī dusmojas uz māti par to, ka tā atsakās pārcelties. Bet Milda nepadodas.

— Mana dzimtene — Maksims Gorkijs. Arī nomirt es gribu dzimtenē. Šeit ir mana dzimtā kapsēta, te vīrs guļ kapos. Bet viņi mani šurp apbedīt neatvedīs.

Skatāmies fotogrāfijas. Tās nav sakārtotas albumos — vienkārši sakrāmētas kastē. Melnbaltās fotogrāfijas, otrā pusē — gads un reti paraksti: 1936, 1949, 1952.

— Parādiet bildi, kurā jūs esat jauna.

Miedzot acis, Milda apskata fotogrāfijas. Cenšamies palīdzēt kā varam. Meklējam Mildas foto jaunībā. Atrodam vienu — tajā trīs meitenes. Teorētiski varētu būt īstā.

— Vai tad tā neesat jūs?

— Tiešam. Es ar māsu!

— Jūs esat no labās vai kreisās puses?

Milda domīgi skatās uz foto.

— Esmu no labās…šķiet…tas bija ļoti sen.

Naivie ceļotāji - Sputnik Latvija
Viedoklis
Maskava – Ufa: "Naivie ceļotāji" un čemodānu kaislības

Fotoattēlu ir daudz. Ap diviem simtiem. Tajos ir dažādi cilvēki, dažādi gadi. Bēres un kāzas. Bērni, jaunieši, veci cilvēki. Tā ir tikai viena no kastēm. Skapī ir vēl vairākas. Pie Mildas reti atbrauc ciemiņi, viņa ir priecīga aprunāties, pastāstīt, parādīt. Dzīve gara, atmiņa — laba.

Iznācām no mājas pēc divām stundām, atstājot viņu jau tūkstošo reizi izcilāt savas atmiņu kārbas. Kilogrami melnbaltas vēstures. Neviena krāsas grama.

Jau vilcienā pa ceļam uz Sibīriju:

— Robert, uztaisi man vienu krāsainu Mildas bildi.

— Bet viņa tik labi iznāca melnbaltā.

— Es zinu. Bet uztaisi vienu krāsainu, lūdzu.

— Nu labi.

© Sputnik / Робертс ВицупсMaksima Gorkija ciema iedzīvotāja Milda Vecis
Милда Вецис - Sputnik Latvija
Maksima Gorkija ciema iedzīvotāja Milda Vecis
Ziņu lente
0