Protams, var jau saprast latviešu karikatūristu Agri Liepiņu. Vēl pavisam nesen viņš bija vienkāršs avīžu karikatūrists, taču tagad dabūjis arī "komentētāja" titulu.
Tas ir, protams, trāpīgi asajā karikatūru mēlē var daudz ko pastāstīt pat rubrikā "bez vārdiem". Taču arī karikatūristam nav svešs nekas cilvēcīgs. Vārdi uzkrājas (tāpat kā puņķi degunā, ja gadījies saaukstēties), un parādās vajadzība tos izspļaut. Kaut vai, piemēram, avīzē.
Tūlīt gan gribas pateikt Agrim lielu "paldies" par godīgumu. Ne vienmēr taču vari droši zināt, vai cilvēks gatavs tev iespļaut ģīmī, vai tikai uz mēteļa no mugurpuses, un cik tādu gribētāju ir latviešu vidū – 15%, 38% vai 44%. Toties Agris saka atklāti: vajagot taču beidzot iespļaut ģīmī tiem krieviem. Laikam jau viņam liekas, ka pēdējo 25 gadu laikā par maz ir spļauts un vajadzīgs vēl viens – pēdējais kārtīgais spļāviens, kas piespiedīs krievus kļūt par latviešiem vai – vēl labāk – izgaist vēsturē un ģeogrāfijā.
Izdevumā Latvijas Avīze Liepiņš kārtējo reizi apelē pie politiskās elites drosmes. Pirmkārt, viņš vaicā, vai viņiem pietiks drosmes piešķirt ordeņus bijušajiem nacionālajiem partizāniem – "mežabrāļiem"? Nu, Dievs ar viņiem. Otrkārt, viņš raksta:
"Mūsu valdošajai elitei līdz šim nav pieticis drosmes pateikt, ka 9. maija svinības Rīgā ir apvainojums katram nacionāli noskaņotam Latvijas iedzīvotājam. Mīļā miera labad latviešiem jāsamierinās un jāmācās uzvesties politkorekti, tie tomēr lielās krievu tautas fetiša svētki, nav labi viņus aizvainot. Un te pēkšņi – ordenis cilvēkiem, kuri līdz pēdējam cīnījās pret krievu karaspēku! Spļāviens sejā visiem 9. maija svinētājiem. Vai prezidents saņemsies tādam spļāvienam?" – vaicā Liepiņš.
Te nu man šķiet, mākslinieka godīgumu vajadzētu vērtēt Drošības policijai. Tur taču saprot, ka naida kurināšana un aicinājumi uz vardarbību mēdz būt dažādi. Var elementāri apsaukāt krievus (latviešus, ebrejus, ko vien gribas) par cūkām, utīm, pat ģenētiskajiem atkritumiem. Aizvainojoši, tomēr tas ir sīkums – visi, principā ir pieraduši, ka tīmeklī šodien drīkst darīt visu, un vārds ir devalvējies tiktāl, ka atbildību par to nevienam nav jāuzņemas. Tomēr kritušo piemiņas apvainošana un lielas iedzīvotāju daļas svēto jūtu zaimošana, aicinājumi aizliegt 9. maija svētkus, ierosinājumi nojaukt pieminekli Uzvarētājiem – tādas lietas patiešām var kļūt par iemeslu masu nekārtībām, represijām un, nedod Dievs, novest pie starptautiska militārā konflikta. Scenārijs ir vienkāršs, vai jums tā nešķiet?
Nezinu, kam tāds pavērsiens pašlaik ir izdevīgs, un negribu par to spriest. Tomēr Drošības policijas zināšanai gribu brīdināt, ka mākslinieks-komentētājs Liepiņš šajā situācijā rīkojas kā provokators. Iespējams, viņam dod pavēles: a) asiņainā Putina kliķe, b) vispasaules imperiālisms un agresīvi miermīlīgais NATO bloks, c) paša siekalu izdalīšanas rūpniecība. Lūdzu rūpīgi pārbaudīt visus trīs variantus.
Vilkšu laukā no kabatas savu veco argumentu: neviens krievvalodīgais 9. maijā nesvin Latvijas atkārtotās "okupācijas" sākumu. Domāju, tādu nav. Kā tad ir, vai jums par to nospļauties? Jūs mudina principi? Ā, nu, tad jau skaidrs. Šķiet, lielākā daļa karu vēsturē sākušies nevis teritoriālu vai materiālu pretenziju dēļ, bet gan principa pēc. Un Principam nemaz nevajag saukties Gavrilo(*) vārdā.
Un vēl kas. Vēlreiz atkārtošu, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā dzīvojošie krievi ir pārcietuši ne mazums pazemojumu. Protams, tagad lielākā daļa latviešu liekuļoti izbrīnīsies, taču jūs jau mums nekad neko nejautājāt, vai ne? Piekrītu un esmu gatava atzīt, ka arī 50 gadu laikā pirms tam latvieši, iespējams, juta kaut ko līdzīgu. Taču vai patiešām mēs mūžīgi skraidīsim pa riņķi? Šodien jūs esat valdošā nācija. Pieaugusi, liela nācija, kuras rokās ir visi administratīvie un kultūras instrumenti. Kā mēdz teikt, tagad bumba ir jūsu laukuma pusē. Goda vārds, nevajag to kārtējo reizi pataisīt par spļāvienu.
(*) — Gavrilo Princips (1894-1918) – serbu-bosniešu revolucionārs, nacionālists, 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā nošāva Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu (tulk.piez.)
