Bijušais LPSR Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks ir pārliecināts: Eiropā sociālisma un komunisma idejas ar katru dienu kļūst populārākas, jo Kārļa Marksa darbi tiek izdoti no jauna dažādās valodās un pārdoti visā pasaulē miljonu eksemplāru tirāžās.
— Rubika kungs, vieniem PSRS sabrukšana kļuva par svētkiem, citiem – par traģēdiju, tomēr atmiņas par dzīvi pirms 25 gadiem daudziem "padomju laiku bijušajiem" ir gaišas, kaut vai tāpēc, ka tolaik viņi bija jaunāki. Kādas jūtas ir jums, ja atskatāties pagātnē?
— Mana nostāja ir skaidra: gadsimta ceturtdaļa ir pagājusi nevis kopš Padomju Savienības sairšanas, bet kopš tās izjaukšanas. Man bija pietiekami daudz laika padomāt par "dzīvi PSRS", kamēr sēdēju cietumā, kur 1991. gadā mani iespundēja Latvijas jaunā buržuāziskā valdība par to, ka es aizstāvēju sociālistisko, komunistisko ideju. Es no tās neesmu atteicies – šajā ziņā cietums mani nav izlabojis. Kad es – brīvās Latvijas pirmais politieslodzītais, pēc sešiem gadiem iznācu brīvībā un piedalījos dažādās konferencēs, tostarp arī starptautiskos pasākumos, izrādījās, ka daudzi cilvēki man piekrīt.
Patiesībā milzīgās valsts sabrukumam nebija objektīvu iemeslu. Jā, ekonomika bija atpalikusi, bija vajadzīgas pārmaiņas. Taču bija reāli izlabot visu, ja Brežņevs laikus būtu aizgājis pensijā. Viņš trīsreiz mēģināja aiziet — bet viņam to neļāva. Vecā (maigi izsakoties!) gvarde bija apmierināta ar viņu. Viņi nelaida pie varas jaunekļus, kuri varētu organizēt kārtīgas reformas – mainīt PSRS, nevis to izjaukt.
"Ierēdņu ES tagad ir vairāk nekā PSRS laikā!"
— Es vienmēr saku jauniem: nevajag banāli citēt Marksa darbus, mēģiniet saprast, ko viņš saka, attieciniet viņa vārdus uz mūsdienu realitāti, — turpina Alfrēds Rubiks.
- Kapitālistiskajā sabiedrībā cilvēks strādā 1 stundu savā labā un 7 stundas – īpašnieka labā. Tā, šķiet, viņš rakstīja?
— Tā ir taisnība. Tā bija pirms simt gadiem, un tāpat ir arī tagad. Tagad gan ir vēl sliktāk. Padomju laikā cilvēkam arī nemaksāja visu algu, bet naudu krāja sabiedriskos fondos un pēc tam sadalīja: bezmaksas dzīvokļiem, izglītībai, medicīnai. Protams, bija arī problēmas. Piemēram, jaunus dzīvokļus piešķīra lēni, rindas bija milzīgas. Tāpēc, kad es vadīju Rīgu no 1984. līdz 1990. gadam, es pastāvēju uz kooperatīvo māju būvniecības apjomu palielināšanos – tiem, kuri spēja to nopirkt. Tādu bija daudz.
— Es dzirdēju, ka ierēdņu Padomju Savienībā bija neticami daudz, bet birokrātiskā mašīna — ārkārtīgi lempīga. Jūs esat bijis Eiropas Parlamenta deputāts. Vai ES ir mazāk ierēdņu? Cik lielā mērā birokrātizēta sistēma?
— ES ierēdņu skaits ir lielāks, un viss ir ļoti birokratizēts. PSRS procesi notika straujāk nekā ES sistēmā. PSRS laikā viss ritēja ļoti ātri, ja bija pavēle "no Politbiroja".
Rīkojumi iedarbojās tieši. Tiklīdz no "augšas" tika teikts, ka līdz 2000. gadam katrai ģimenei ir jābūt atsevišķam jaunam dzīvoklim, LPSR ierēdņi sāka darboties. Es esmu pārliecināts, ka šis plāns būtu realizēts, ja PSRS nebūtu izjaukts.
Tagad ES vadības rīkojumiem nav tiešas darbības: kāds kaut ko saka, taču nav skaidrs, kur un – galvenais – kā to izpildīs (un vai vispār izpildīs).
Piebildīšu, es biju un palieku plānotās saimniecības piekritējs. Šobrīd ES tādas nav. No tā rodas nestabilitāte gan lauksaimniecībā, gan būvniecībā, gandrīz visās jomās. Pārsvarā cilvēki grib justies droši un stabili, tomēr es šaubos, ka tādā Eiropā, kādu mēs redzam tagad, stabilitāte vispār kādreiz būs. "PSRS vairs nav. Agrāk vajadzēja domāt!"
— Daudzi no tiem, kuri 1980. un 1990. gadā iestājās par PSRS sabrukumu, tagad pārdomā pagātni un sevi tajā…
— Jā, un es bieži tiekos ar cilvēkiem, kuri ir "pārdomājuši". Taču vajadzēja domāt ar galvu tolaik! Kur viņi bija, kad mani arestēja 1991. gadā? Tie kuri gribēja, lai mani ietupinātu, no visām pusēm ielenca CK ēku, bet nedaudzie mani aizstāvji pat iepīkstēties nevarēja: labākajā gadījumā viņus vienkārši piekautu. Nu lūk, pagājusi jau ceturtā daļa gadsimta kopš PSRS beigam. Latvijā tik tikko savāksies pusotrs miljons iedzīvotāju. Ja nu vēl lielākā daļa šī skaita būtu jauni, aktīvi, darbaspējīgi… pārsvarā tie ir neko neražojoši ierēdņi – birokrāti un pensionāri. Pašreizējās varas iestādes ir izdarījušas visu, lai šeit nepaliktu jaunieši un darbaspējīgi cilvēki. Jaunie un perspektīvie strādā ārzemēs un nes labumu tur.
— Cik lielā mērā pašlaik Eiropā ir populāras un spēcīgas sociālisma, pat komunisma idejas?
— Vērienīgākās protestu akcijas rīko kreisās partijas un organizācijas. Kad ES sākās ekonomiskā krīze, no jauna miljonu eksemplāru tirāžās sāka izdot Kārļa Marksa, nevis Ādama Smita grāmatas pat. Es uzskatu, ka sociālisma un komunisma idejas ir dzīvas. Kapitālisms ir ievedis pasauli strupceļā, pašreizējās ekonomiskās problēmas ar kapitālisma idejām vairs nav iespējams atrisināt.
"… Vai tad viņus Kremlis deportējis? Viens otru nosūdzēja!"
— Šķiet, ka jums būtu jālamā komunisms un "nolādētais PSRS". Jūs audzināja patēvs, leģionārs, gandrīz visa jūsu ģimene tika deportēta, vēlāk jums, cilvēkam "ar sliktu biogrāfiju", neļāva kāpt pa karjeras kāpnēm.
— Patēvs bija īsts latvietis – Ēvalds Ērglis. Viņš bija ļoti godīgs cilvēks. Jā, 1944. gadā viņu mobilizēja Waffen SS leģionā: no rīta aizgāja uz darbu dzelzceļa stacijā – un viss. Pēc tam viņu nosūtīja uz filtrēšanas nometni kaut kur Urālos, bet mājās viņš atgriezās ar visām tiesībām un turpināja strādāt tālāk, pat pie šosejas Rīga-Daugavpils būvdarbiem. Es viņam tur palīdzēju. Tolaik īpašas tehnikas nebija, un visu darīja ar rokām: pieaugušie ar lieliem āmuriem saskaldīja dolomīta bluķus, bet mēs, sīkie, tos drupinājām sīkās frakcijās. Visa pārtika – maize un skābpiens. Tas bija 1947.-1949. gadā.
Ja runāt par deportācijām tad… pats savējos, latviešus, es dažkārt nesaprotu. Kurš tad rakstīja denunciācijas? Kremlis? Nē, paši viens otru denuncēja: satiekas divi viensētā, kuriem liekas, ka trešais dzīvo labāk, un uzraksta par viņu, kam vajag. Jā, cieta daudzi nevainīgi cilvēki. Un tomēr es nesaprotu cilvēkus, kuri uzskata, ka šīs ģimenes sāpes var pārvarēt ar nacionālismu.
Kāpēc tagad šīs dusmas nav vērstas uz tiem, kuri iznīcina latviešu nāciju? Es runāju par XXI gadsimta piespiedu deportācijām, kuru laikā latvieši pamet Latviju. Ir apritējuši 25 gadi kopš PSRS vairs nepastāv, kopš Latvija ir brīva — un kas notiek? Vai daudzus iedzīvotājus politiķi spējuši te noturēt? Lūk, kāds ir rezultāts.
