Rīga, 21. augusts — Sputnik, Jevgēnijs Ļeškovskis. Imants Kalniņš ir viens no populārākajiem komponistiem Latvijā, daudzu padomju laikā radītu mākslas un multiplikācijas filmu mūzikas autors, tāpat kulta filmu, piemēram, "Pūt vējiņi", "Ezera sonāte" mūzikas autors.
Astoņdesmitajos gados viņš kļuva par vienu no Tautas frontes un Atmodas kustības līderiem, pievienojās nacionālās partijas kustībai par Latvijas neatkarību un divreiz tika ievēlēts parlamentā. Tāpat kā daudzi radošās inteliģences pārstāvji, kuru balsis 80. un 90. gados skanēja skaļi un pārliecinoši, šobrīd arī Imants Kalniņš ir mainījis savas domas par notiekošo.
Ar mums bija viegli manipulēt
Šodien komponists nebīstas sacīt: "Latvijai, kura šobrīd ir Eiropā, daudz vairāk kopīga tomēr ir ar Krieviju." Šo viņa pārliecību vēl apliecina fakts, ka reiz kādā internetveikalā viņš pat iegādājies krekliņu ar Vladimira Putina attēlu un uzrakstu "karavīrs nedarīs pāri bērnam". Drošības policijai būtu ko sacīt šajā sakarā, taču pārmest nelojālu attieksmi pret Latviju pašam Imantam Kalniņam neviens tomēr nav uzdrīkstējies.
- Ja pirms pusgadsimta jums būtu bijusi iespēja ielūkoties divdesmit piecus gadus tālā nākotnē, vai jūs tāpat būtu balsojuši par atdalīšanos no Padomju Savienības?
— Tādā gadījumā mēs būtu uzdevuši daudz vairāk jautājumu tiem politiķiem, kuri grasījās pārņemt valdīšanu Latvijā savās rokās. Mēs būtu jautājuši, kādi turpmāk būs likumi un kādu perspektīvu viņi saskata nākotnē. Protams, arī sev mēs tad būtu uzdevuši daudz vairāk jautājumu. Ja es un mani domubiedri, kā arī sabiedrība kopumā, toreiz būtu zinājuši, ka politisko cīņu rezultātā Latvija pilnībā zaudēs jebkādu neatkarību, iestājoties Eiropas savienībā un NATO, domājams, mēs būtu rīkojušies citādi.
Esmu pārliecināts, ka Padomju Savienības izjukšanu apturēt nebija iespējams. Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšana bija loģisks un attaisnots solis, par ko patiešām sapņoja ļoti daudzi. Tiesa gan, vēlāk notiekošais, maigi izsakoties, sāka kļūt pilnīgi neloģisks. Kā gan Latvija varēja iestāties Eiropas Savienībā, iznīcinot neatkarību?! Kas attiecas uz iestāšanos NATO, mums, deputātiem, neviens pat nepavaicāja, vēlamies mēs to vai nē.
Taču jāatzīst, ka 2003. gadā daudzi patiešām no visas sirds referendumā balsoja par iestāšanos ES. Viņi taču nezināja, ka Eiropas Savienība ir tikai apakšsistēma, kas pakļaujas daudz lielākai — pasaules finanšu kapitālam, un NATO ir viņu drošības sistēma. Tieši šīs struktūras valda pār pasauli, tāpēc Latvijas politiķi vēršas pie viņiem jebkura iemesla dēļ.
- Atskatoties pagātnē, kādu jūs atceraties Padomju Savienības iziršanu?
— Tolaik bija daudz cerību un satraukuma. Latvijas iedzīvotāji ticēja tam, ka viss mainīsies uz labu. Kāds toreiz biju es? Toreiz nebija tās pieredzes, kas ir tagad, kad esmu 25 gadus nodzīvojis jaunajā Latvijā, tāpat kā nebija izpratnes par notiekošo — tā nāca vēlāk. Bet tādas pieredzes tolaik nebija nevienam, kas atradās man līdzās.
Tā laika notikumos aktīvi piedalījās liela daļa sabiedrības, taču absolūtajam vairākumam tolaik nebija nekādas politiskās pieredzes. Piemēram, mēs — mākslinieki un muzikanti — toreiz darbojāmies no sirds, tikai emociju vadīti, nezinot neko par ģeopolitiku. Rietumu politiķiem, kuriem šāda pieredze jau bija, bija ļoti viegli ar mums manipulēt.
- Vai būtu pareizi sacīt, ka jūsu sapņi ir piepildījušies un cerības — sevi attaisnojušas?
— Nē, nav gan. Toreiz es pat iedomāties nevarēju, ka Latvija zaudēs savu neatkarību, iestājoties ES un NATO. Es gribēju, lai Latvija būtu tiešām neatkarīga.
Kādā atklātā vēstulē es reiz sacīju apmēram šādi: valsts bez nākotnes — vai to mēs vēlējāmies panākt, kad sadevāmies rokās Baltijas ceļā vai cēlām barikādes Rīgā? Rezultātā mūs kā aitu baru sadzina Eiropas aplokos. Mēs taču vēlējāmies pasaulē būt līdzvērtīgi citiem, paši vadīt savu saimniecību, veidot attiecības ar citām valstīm, uzstādīt orientierus mūsu un sabiedrības dzīvē.
Mana pozīcija ir pilnīgi skaidra: Latvija varētu pilnvērtīgi veidot savas politiskās un ekonomiskās attiecības ar citām valstīm, ja vien būtu neatkarīga, kaut arī maza valstiņa. Mēs varētu darīt to, kas ir izdevīgi pašiem nevis Briselei vai Vašingtonai. Gribas ticēt, ka tādā gadījumā Latvijas iedzīvotāji nesteigtos masveidā atstāt valsti.
Laiks domāt par izstāšanos no Eiropas Savienības
- Lielbritānija jau ir sapratusi, ka no ES ir jāizstājas. Varbūt arī Latvijai būtu noderīgi padomāt par neatkarības atgūšanu?
— Atšķirībā no Lielbritānijas, mēs esam maza valstiņa ar mazām iespējām, tomēr izstāšanās no Eiropas Savienības mums ir dzīvības un nāves jautājums, tāpēc par to ir jādomā un jācenšas izstāties no ES. Godīgi sakot, es pats neticu, ka Latvijai kāds ļaus to izdarīt. Es neredzu ne intelektuālus, ne ekonomiskus vai politiskus resursus, lai kaut vai sagatavotu koncepciju par Latvijas izstāšanos no ES un reālas suveneritātes iegūšanu. Rietumu spiediens uz sabiedrību Latvijā, tāpat uz atsevišķiem politiķiem un politiskajām partijām ir tik spēcīgs, ka mēs nevaram cerēt atgūt brīvību. Un tomēr… Uz to vajag tiekties, vajag meklēt politiskos un ekonomiskos modeļus.
- Latvijas inteliģence jūs ļoti ciena. Vai ļaudis šajā vidē piekrīt jūsu uzskatiem?
— Godīgi sakot, tagad es reti saskaros ar cilvēkiem, ar ko kopā stāvēju pie Atmodas šūpuļa. Mana profesija gan arī neliek man tikties ar daudziem cilvēkiem. Daudz biežāk tiekos ar klavierēm mājās nekā ar amata brāļiem.
Tiesa, es bieži lasu inteleģences atklātās vēstules vienā vai otrā jautājumā. Teiksim "Vai šeit vajag būvēt NATO bāzes?" Un
es redzu, ka mūsu nabaga inteliģenti piekrīt gan šim, gad daudziem citiem jautājumiem. Atļaušos apšaubīt, ka šie cilvēki orientējas notiekošajā, kur nu vēl globālajā politikā. Neticu, ka mūsu inteliģence būtu spējīga iesaistīties politiskajos procesos, kuru mērķis ir Latvijas suveneritātes atgūšana.
Taču vienlaikus es nešaubos arī, ka daudzi no tiem, ar ko turējos kopā 80. un 90. gados, domā tāpat kā šodien es. Tomēr publiski viņi nez kāpēc neizsakās.
