Daudzos latviešos mīt nepatika pret krievu valodu, to neuztver tikai kā spēkpilnu uzmācīga kaimiņa valodu — kā franču valodu flāmiem vai "american english" kvebekiešiem. Nav tikai bijusī kungu mēle un pārtautošanas rīks — kā zviedru valoda somiem, poļu valoda lietuviešiem un Latgales latviešiem vai vācu valoda Baltijas latviešiem un igauņiem. Drīzāk represiju, deportāciju, eksekūciju valoda.
Šī pagātnes pieredze ietekmē valsts valodas aizsardzības un izplatības politiku, tās reizēm tukši demonstratīvo agresivitāti; neveiklos un neapzināti destruktīvos cittautiešu integrācijas un Latvijas tautas "saliedēšanas" centienus.
Arī pēdējos divos gados masu mediju un politiķu totāli un klaji tiražēto netīksmi pret mūsu valsts iedzīvotājiem — krievu valodas nesējiem. Lielā un nozīmīgā Latvijas nācijas daļā, līdzpilsoņos un kaimiņos, viņu vecākos un bērnos tiek saredzēts vienīgi kādreizējās okupācijas, represiju un pārtautošanas instruments. Tagad, kurinot hibrīdkara histēriju, viņos meklē "piekto kolonnu".
Puškina un konvoju valoda
Būtu brīnišķīgi, ja Latvijas krievu tautības cilvēki izprastu savu latvisko tautiešu nepatikas un naida dziļākās saknes, pieņemt šīs atziņas, izprast un piedot nesavaldītā naida grimases. Apzināties, ka viņu dzimtā valoda, kurā savus šedevrus radīja Puškins, Ļermontovs, Bloks, Ahmatova, Visockis, daudziem līdzpilsoņiem un kaimiņiem tā galvenokārt ir arī NKVD, Simona Šustina, izsūtīto konvoju un lēģeru apsardzes, partkomu un čekas valoda.
Latvijas krievvalodīgie pilsoņi un nepilsoņi nevar vienkārši izlikties, ka neko par to nezina. Šie cilvēki nav dzīvojuši kaut kādā vēsturiskā vakuumā — viņu, viņu vecāku un vecvecāku dzīves tieši tāpat ietekmēja un pat pilnībā noteica Staļina un viņa mantinieku īstenotā politika.
Gandrīz visiem pēckara ieceļotājiem tā nebija pašu brīvprātīga izvēle — pamest savas dzimtās mājas un ierasties Latvijā. Viņu likteni izlēma karā cietušo teritoriju atjaunošanas un industrializācijas plānotāji.
Kopīgo vēsturisko mocību apzināšanās būtu viens no pamatakmeņiem Latvijas tautas saliedēšanai. Tomēr būtu naivi cerēt, ka mūsu valsts krieviski runājošā iedzīvotāju kopiena patlaban ir gatava "izkāpt" no savas patiesības "ierakumiem" un atzīt latviešu vēsturisko sāpi.
Cilvēki baidās, ka viņu piekāpība, izpratne, empātija palīdzētu "okupantu" statusa leģitimizācijai — oficiāli padarītu nelatviešus par otrās šķiras pilsoņiem vai trešās šķiras iedzīvotājiem, radītu pamatu viņu izstumšanu vai atstumšanu no valsts.
Turklāt arī "pretējos ierakumos" nav redzama ne mazākā pretimnākšana, izpratne, solidaritāte. Tīšām tiek uzturēta un vairota etniskā spriedze, divu kopienu attiecības "siena pret sienu".
Arī "Saskaņai" nākas nepārtraukti cīnīties ar kārdinājumu, atteikties no Latvijas nācijas samierināšanas un saliedēšanas centieniem — mums nav ne sadarbības, ne pat dialoga partneru valdībā. Tā acīmredzami uzskata, ka Latvijas saliedētību var panākt ar NATO bruņu tehnikas izrādīšanu "problemātiskās teritorijās".
Pie kā var novest pārkrāsošanas politika
No divsimt sešdesmit tūkstošiem Latvijas nepilsoņu simts tūkstoši ir dzimuši Latvijā un te aizvadījuši visu (!) savu dzīvi. Viņiem nav citas dzimtās zemes — pat ja kāds no šiem cilvēkiem dzīvo citā ilūzijā.
Diemžēl valsts pieprasa iedzīvotājiem ar violetām pasēm pierādīt lojalitāti, patriotismu un vēlmi naturalizēties, uzskatīja par pašsaprotamu nevis panākt viņiem pretim, paust izpratni par viņu vajadzībām un cerībām, sniegt atbalstu, bet gan izrādīt viņiem, viņu dzīvēm un veikumam, visam šo cilvēku Latvijas labā paveiktajam, demonstratīvu necieņu.
"Latviskajās" politiskajās diskusijās, šķiet, pilnīgi pieņemami uzturēt viedokli par krieviski runājošiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem kā valstij nevajadzīgu, nevēlamu un pat kaitīgu humāno balastu, no kura nepieciešams atbrīvoties.
"Labākajā" gadījumā panākot viņu emigrāciju, "sliktākajā" — kaut kā cenšoties šos cilvēkus pārtautot, padarot par zemākas pakāpes latviešiem. Pirmais variants ir tikai nacionālradikāļu saldā mirāža, taču otro jau mēģināja īstenot — izšķērdējot valsts līdzekļus.
Krieviskā pašapziņa ir pārāk spēcīga, lai tās nesēji masveidīgi vēlētos ieraudzīt un pieņemt savas asimilēšanās vai tikai etniskās "pārkrāsošanās" izdevīgumu. Tāpēc cerības pārlatviskot cittautiešus ir ne tikai maldīgas, bet nošķirtību un spriedzi veicinošas.
Tāpēc krievvalodīgās sabiedrības nicinājumam un klusai obstrukcijai tiek pakļauti visi esošie un bijušie politiķi, kurus latviskošanas entuziasti piedāvā cittautiešiem kā atdarināšanas cienīgus piemērus.
Krievi paliks krievi, kaut dziedāšot latviešu koros un ēdīšot jāņusieru
Latviešiem ir jāatzīst un jāpieņem vēsturiski veidojusies mūsu valsts nācijas sastāvdaļa — Latvijas krievi. Mūsu pašu krievi, nevis Krievijas vai Igaunijas. Cilvēki, kuri ir iesakņoti šajā zemē ar savām pirmajām bērnības atmiņām un senču kapiem.
Latviešiem ir jāsaprot, ka tieši tādi, krievi, viņi arī paliks turpmāk — kaut arī runās ar mums tekoši latviski, dziedās latviešu koros, mīlēs Raini un jāņusieru. Lai cilvēks kļūtu par Latvijas patriotu, nav ar varu vai viltu jāmaina viņa etniskā identitāte.
Es pieļauju, ka valsts valodas aizsardzības politikas īstenotājiem, naturalizētājiem, nācijas saliedētājiem un latviešu sabiedrībai kopumā pat nevar ienākt prātā tik nepatriotiska doma, ka iekļaujamie cittautieši varētu ļauties vēsturiskai analoģijai un latviešu valodā saredzēt vienīgi diskriminācijas un pazemošanas, viņu etniskās identitātes apslāpēšanas un uzspiestas asimilācijas simbolu.
