Aptuveni 8 no rīta militārā apvērsuma mēģinājums, kas Turcijā sākās 15. jūlijā pl. 22.00, bija gandrīz apspiests. Lielākā daļa armijas, policija un specdienesti palika uzticīgi Erdoganam, un dumpīgie militāristi pamazām padevās varas iestādēm. Taču Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents Rostislavs Iščenko uzskata, ka apvērsums bijis labi sagatavots, tā dalībnieki rīkojās pareizi un secīgi.
Aptuveni pulksten 1.00 naktī dumpiniekiem izdevās pārņemt savā ziņā gandrīz visus stratēģiskos objektus Ankarā un Stambulā, tostarp arī valsts televīziju. Viņi rīkojās apņēmīgi un lika lietā bruņojumu, ieskaitot arī aviāciju.
Viņu pusē bija Ģenerālštāba vadība – šis faktors ir ļoti svarīgs no karaspēku vadības viedokļa, turklāt jāņem vērā politiskās tradīcijas Turcijā, jo vēl pavisam nesen valsts konstitūcijas līmenī tika atzītas bruņoto spēku tiesības iejaukties politiskajā procesā.
Apvērsuma organizatori nopietni kļūdījās tikai vienā jautājumā – dumpiniekiem neizdevās izolēt vai likvidēt Erdoganu un valdības vadītājus, vai piespiest viņus pamest valsti. Rezultātā leģitīmajai valdībai izdevās ar uzticamo karaspēku un civilo piekritēju palīdzību panākt situācijas lūzumu.
Neskatoties uz apšaudi Ankarā un Stambulā, apvērsuma raksturs mainījās – no gandrīz sekmīga pasākuma tas pārvērtās par izgāzušos lietu.
Par to, ka pučistu iespējas tiek vērtētas kā niecības, liecina arī Valsts departamenta izturēšanās. Naktī pēc pārrunām Maskavā, sarunājoties ar presi, Kerijs atteicās komentēt situāciju Turcijā, norādot, ka viņa rīcībā nav pietiekami daudz informācijas. No rīta Valsts departaments un Baltais nams pilnā sparā nosodīja dumpiniekus un pauda atbalstu Erdoganam.
Taču manuprāt, Turcijai un Erdoganam viss nebūt vēl nav beidzies; iespējams, nekas vēl nav pat sācies.
Lieliski sagatavota un gandrīz sekmīga apvērsuma fakts ir pietiekami daiļrunīgs. Militāristi, ko Erdogana valdīšanas laikā modri uzraudzīja specdienesti, pirmo reizi izdevās gandrīz paveikt iecerēto.
Apvērsumu vadīja Ģenerālštābs, nevis ģenerāļi, ko Erdogans pats personīgi izraudzījās un iecēla pēc vairākkārtējām "tīrīšanām". Viņiem nepārprotami sniedza atbalstu politiķi un daļa iedzīvotāju. Nebūšu pārsteigts, ja nesenās pārmaiņas valdošajā partijā un Turcijas valdībā (tostarp arī Davutoglu aiziešana) arī bija saistīti ar tolaik plānoto apvērsumu.
Kopumā varu piekrist Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva vērtējumam. Viņš norādīja, ka apvērsuma mēģinājums liecina par nopietnu Erdogana opozīciju sabiedrībā un bruņotajos spēkos.
Tāpēc Turcijas valsts vadītāja un viņa piekritēju uzdevums ir nevis apspiest puču, bet gan nepieļaut tā rezultātā radušos procesu pāraugšanu pilsoņu karā. Turcija balansē uz naža asmens.
Agrākās pret armiju vērstās represijas nespēja novērst apvērsuma mēģinājumu, tātad arī jaunās neko neatrisinās – tās tikai padarīs apņēmīgākus Erdogana pretiniekus. Vēl jo vairāk nav iespējams noslāpēt augošo sabiedrības neapmierinātību ar Turcijas līdera politiku, kas novedusi valsti sarežģītā ārpolitiskajā un ekonomiskajā stāvoklī.
Apvērsuma mēģinājums ir destabilizējis situāciju. Tas ietekmēs arī ekonomiku, kuras stāvoklis pašlaik nebūt nav spīdošs. Pats par sevi saprotams, ekonomiskās problēmas atainosies sociālajā sfērā. Dzīves līmeņa krišanās radīs neapmierinātību ar valdību, bet Erdogana un viņa piekritēju autoritārās metodes gandrīz neatstāj ne mazākās iespējas kompromisam.
Jāpiebilst, ka represijas pret puča dalībniekiem, viņu piekritējiem un tiem, kas tiek turēti aizdomās par nepietiekamu lojalitāti režīmam, novājinās armiju. Apstākļos, kad praktiski rit karš pret kurdiem (gan turku, gan arī Sīrijas un Irākas kurdiem), tas var novest pie ilgstoša negatīva rezultāta.
Kopumā varam konstatēt, ka apvērsuma mēģinājums ir novājinājis Turcijas leģitīmo varu, un esošās problēmas, tostarp arī tās, kuru dēļ izcēlās pučs, ne tikai nav nekur pazudušas, bet pat samilzušas. Pie tam to risinājums pārskatāmā laika periodā nav iespējams. Līdz ar to Turcijā saasinās liela mēroga pilsoņu kara (ārpus kurdu reģioniem) draudi.
Krievijai tās ir sliktas ziņas. Lai kāds būtu Erdogans, viņš tomēr ir Turcijas leģitīmais vadītājs. Turklāt viņš ir spēcīgs, harizmātisks līderis, kas spēj pieņemt stingrus un ārkārtējus lēmumus.
Vispārējas situācijas destabilizācijas apstākļos Tuvajos Austrumos, kuras rezultātā lielākā daļa vietējo valstu ir nokļuvušas daļēja vai pilnīga sabrukuma apstakļos, vienota un stabila Turcija (lai arī tā nav gluži draudzīgi noskaņota) atbilda Krievijas interesēm daudz vairāk nekā anarhijas zona pie dienvidu robežām.
Šodien Turcija veido dabisku barjeru starp Krieviju un daudzajiem islāmistiem, tostarp arī tiem (lai cik paradoksāli tas neskanētu), ko pati Turcija ir audzinājusi un lolojusi.
Un tomēr mums jāņem vērā: notikušo mainīt neizdosies.
Tuvākajā laikā Erdogana pozīcijas valstī un ārpolitiskajā arēnā būs ievērojami novājinātas. Taču tādas personības, kā viņš, jūtot savu vājību, parasti cenšas pārvarēt to ar lielākas cietsirdības palīdzību – lai neliktos vājš savu piekritēju acīs.
Ja Erdogans nespēs izrauties no rīcības paradigmas, ko viņam diktē raksturs, viņam paliks aizvien mazāk telpas gan iekšpolitiskajiem, gan ārpolitiskajiem lēmumiem, līdz tā pazudīs pilnībā. Tādā gadījumā mēs šodien vērojam viņa režīma agonijas sākumu.
Ja nu viņam tomēr izdosies pārvarēt sevi un sākt sarežģītu un kompromisu pilnu spēli iekšpolitikā un ārpolitikā, viņam būs iespēja ar laiku stabilizēt situāciju un pat no jauna nostādīt Turciju ietekmīga reģionālā spēles dalībnieka pozīcijā (lai arī tā nekļūs par vienīgo līderi, ko vēlas panākt Erdogans).
Mums ir jābūt gataviem jebkādai notikumu attīstībai un jāpapūlas viņu pārliecināt meklēt kompromisus.
Taču viens ir zināms nepārprotami. Pučs ir pārvilcis treknu krustu pāri Erdogana projektam – jaunajai Osmāņu impērijai. Suleimans Lieliskais no viņa neiznāks. Tagad viņam ir jācīnās par to, lai dzīves ceļš nebeigtos kā Bajezīdam Zibenīgajam.
