Rietumvalstu līderiem vajadzētu nekavējoties mainīt viedokli, pirms vēsās attiecības ar Krieviju nav pāraugušas visīstākajā aukstajā karā, uzskata Teds Gālens Kārpenters, Katona institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, National Interest redaktors. Viņa raksta tulkojumu publicē portāls InoSMI.
Pašreizējā spriedze var pastiprināties un pāraugt bruņotā konfliktā, kurā tiks likti lietā kodolieroči. Atšķirībā no pirmā auksta kara, kurā par konfrontāciju lielā mērā vainojama bija Maskava, šoreiz apšaubāmie nopelni pieder Savienotajām Valstīm un to sabiedrotajiem.
NATO lēmums izvietot Baltijas valstīs un Polijā četrus papildu bataljonus liecina par to, ka rietumvalstu līderi ne mazākajā mērā neinteresējas par to, kā viņu soļi tiks uztverti Maskavā. Acīmredzot viņi uzskata, ka enerģiskā apņēmība aizsargāt viegli ievainojamo dalībvalstu drošību iebiedēs Kremli un piespiedīs to atteikties no jauniem pasākumiem. Šķiet, viņiem nav ne jausmas par to, ka pat saprātīgi domājošie Krievijas iedzīvotāji NATO darbības var uzskatīt par Krievijas drošības pamata interešu apdraudējumu.
Rietumvalstu vadītāji, it īpaši ASV valdība spītīgi atsakās atdot Maskavai pat mazāko ietekmes sfēru vai drošības zonu pie Krievijas robežām. Tāds ir abu ASV partiju politiķu viedoklis. Gan Kondolīza Raisa, valsts sekretāre prezidenta Džordža Buša valdīšanas laikā, gan Obamas administrācijas valsts sekretārs Džons Kerijs asi nosoda Krieviju par to, ka tā uzsākusi karadarbību pret nepaklausīgajiem kaimiņiem, un noraida pat teorētisko ietekmes sfēru leģitimitāti.
Abās partijās plaši izplatīts ir viedoklis par to, ka Krievija ir agresīva, uz ekspansiju orientēta lielvalsts.
Pārstāvju palātā strādājošā Republikāņu partijas frakcija ir sagatavojusi ziņojumu "Amerikas drošība ar līdera pozīciju un brīvības līdzekļiem", kurā atbalstīts tāds viedoklis bez jebkādām vērā ņemamām atrunām. Un, protams, arī Obamas administrācijas ārpolitikas un aizsardzības komanda izmanto līdzīgas nostādnes.
Taču vai patiešām šie pieņēmumi ir pamatoti? Aukstā kara laikos Maskavu iedvesmoja globālā mesijas ideoloģija. Mūsdienu Krievijā tās nav. Padomju Savienība aktīvi centās paplašināt savu ietekmi pat attālākajos mūsu planētas nostūros. Mūsdienu Krievija lielāko uzmanību pievērš Austrumeiropai, Centrālajai Āzijai un Melnajai jūrai. Visiem šiem reģioniem ir pašsaprotama stratēģiskā nozīme pat gadījumā, ja Krievijas valdībā pārsvaru gūst uz aizsardzību orientēts noskaņojums.
Daži Krievijas spertie ģeopolitiskie soļi var šķist rupji un pat cietsirdīgi. Tas izpaudās Dienvidosetijā un Abhāzijā, Krimā un Donbasā.
Taču ir jāuzdod jautājums sev pašiem: vai patiešām šie manevri bija rupjāki un cietsirdīgāki nekā vardarbīgā Kosovas atdalīšana no Serbijas ar NATO atbalstu vai Turcijas – alianses dalībvalsts – rīcība, kura atdalīja ziemeļu Kipru no valsts? Krievijai tomēr ir daudz nopietnāks iemesls šādai rīcībai, turklāt tas galvenokārt saistīts ar valsts drošību.
It īpaši amerikāņiem vajadzētu uzdot sev jautājumu par to, kad un kāda iemesla dēļ ASV būtiskās drošības intereses skar tādu valstu liktenis kā Baltijas valstis, Gruzija un Ukraina.
Lieta tāda, ka šodien šo valstu drošību mūsu acīs ir tik nozīmīga, ka esam gatavi militārai konfrontācijai un pat īstam karam ar Krieviju. Tā kā Krievijas rīcībā ir vērā ņemams kodoieroču arsenāls, tamlīdzīgu rīcību var uzskatīt par īstu neprātu.
Neaizmirsīsim, ka pirms Padomju Savienības iziršanas, tāpat kā citos Krievijas impērijas vēsturiskajos periodos šīs valstis piederēja Maskavai. Piemēram, Krima, ko 1954. gadā Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs uzdāvināja Ukrainai, piederēja Krievijai kopš 1783. gada. Tolaik ASV acīs nebija nekādas nozīmes tam, ka šie reģioni atrodas Maskavas ietekmes zonā.
Tad kāpēc gan pašlaik, kad Krievija ir novājināta, kad valstī samazinās iedzīvotāju skaits, kad tā saskaras ar dažādām ekonomiskajām problēmām, Savienotās Valstis un to sabiedrotie ir apņēmušies sākt konfrontāciju?
Viedas lielvalsts ar cieņu izturas pret citu lielvalstu drošības zonām un ietekmes sfērām. Ģeogrāfija ir svarīga. Nevienai lielvalstij nepatiks, ja tās tiešā tuvumā nostiprinās cita valsts. Iedomājieties, kāda būs ASV reakcija, ja aliansei, ko vadīs Ķīna vai Indija, parādīsies satelīti Karību baseinā vai Centrālamerikā, un tās sāks savu karaspēku dislokāciju šajās valstīs. Pats par sevi saprotams, ka tādu uzvedību mēs uzskatīsim par bīstamu.
Tad kāpēc gan mēs tādā gadījumā uzskatām, ka krieviem būtu citādi jāreaģē uz NATO darbībām Baltijas valstī un Melnajā jūrā? Pašreizējais politiskais kurss draud ar traģiskiem incidentiem, kas var atgadīties kuru katru brīdi.
